Trīs puiši – Pīrss Džeimss (Peirce James), Dens (Dan) un Raiens (Ryan) – visu mūžu ceļojuši apkārt pasaulei un beidzot satikušies Latvijā, tomēr Dens jau šobrīd ir Izraēlā, un Pīrss nākošnedēļ dodas uz ASV. Viņi visi ir mūziķi, un katram no viņiem ir savs viedoklis par pilnīgi visu. Tādēļ Ģitārspēle.lv (Ernests Bordāns), viņus pamanot kādā koncertā, nolēma vienkārši aprunāties.

Raiens un Pīrss

Iesaku fonā ieslēgt pavisam nesen ierakstītos skaņdarbus.

Pineapple by Peirce

Benny the Fisherman by Dan Rutman

Tātad, no kurienes jūs esat?

Pīrss: Neciešu šo jautājumu. (smejas) Esmu no savas mātes. Tas ir vienīgais, par ko esmu pārliecināts.

Dens: Es varu dot nedaudz precīzāku atbildi. Esmu dzimis Izraēlā, mana māte ir no Rumānijas, bet manī tek arī Itāļu, Vāciešu, Krievu un citu tautu asinis.

javascript:;

Raiens: Es arī esmu dzimis Izraēlā, tomēr manas mājas ir Sandjēgo, Kalifornijā.

Kā jūs sākāt nodarboties ar mūziku?

Pīrss: Es kādreiz sevi iztēlojos, šķaidot ģitāru uz skatuves, un domāju: „Tas būtu forši.” Bet tad es iedomājos, ka vispirms vajadzētu iemācīties spēlēt. (smejas) Jo, manuprāt, ja es vienkārši lauztu ģitāras, cilvēkiem tas īpaši neinteresētu. Tādēļ es pajautāju savam tēvam, vai viņš man nopirks ģitāru. Viņš teica: „Nē, tev tā apniks tāpat kā viss cits. Ja gribi ģitāru, pats nopērc.”

Tajā laikā es dzīvoju Vjetnamā, un uz manas ielas bija kāda vieta, kur varēja dabūt hand made ģitāras par pieciem dolāriem. Es nodomāju: „Super!”. Es to nopirku, un, lai arī, cik slikta šī ģitāra bija, man patika spēlēt, tāpēc vēlāk es vecākiem jautāju, vai viņi man nevarētu nopirkt elektrisko ģitāru. Atbilde bija tāda pati kā pirmajā reizē, tādēļ man pašam nācās pakrāt naudu un to nopirkt. Tomēr, ja vecāki mani jau no paša sākuma būtu atbalstījuši, visdrīzāk es nespēlētu tik labi, jo sākotnēji galvenais bija pierādīt sevi.

Dens: Sešu līdz desmit gadu vecumā, es gāju pie dažādiem klavieru skolotājiem, tomēr toreiz man tas likās garlaicīgi. Pēc kādiem diviem gadiem mans brālis sāka spēlēt klavieres, un viņu paklausoties, es sapratu, cik tas tomēr ir forši un, iespējams, kļuvu nedaudz greizsirdīgs, tādēļ atsāku iet pie skolotāja un vēlāks sāku arī pats komponēt.

Pīrss, kā nākas, ka Tavi vecāki ir diplomāti, bet Tu esi tāds brīvdomātājs?

Pīrss: Mani vecāki ir brīvdomātāji. Īstenībā man ir ļoti forši vecāki, jocīgi, es nedzirdu cilvēkus bieži tā sakām. Es neesmu pret to, ka cilvēkiem vajag iegūt izglītību, tomēr neredzu jēgu iet uz skolu un mācīties to pašu, ko mācās citi un pēc tam būt tādam pašam produktam, kādi ir citi.

Ufo un Dens

Tātad Tavi vecāki Tevi atbalsta?

Pīrss: Jā, īpaši tagad, kad ir sapratuši, ka es varu būt mūziķis, viņi mani pilnībā atbalsta. Es pat esmu pateicīgs, ka sākumā viņi it kā bija pret to, jo pats fakts, ka viņi mani neatbalsta bija dzenulis strādāt vairāk un pierādīt sevi.

Tu kādreiz spēlēji Radio 101.

Jā, es tur mēdzu spēlēt katru piektdienu. Kā es tur nokļuvu? Reiz es aizgāju uz viņu studiju, kurai ir stikla sienas, un vienkārši pieklauvēju pie durvīm. Pēc apmēram minūtes džeks, kas bija pie pults, iznāca ārā un prasīja, ko es gribu. Es teicu: „Vai es te nevarētu uzspēlēt?” Viņš uz mani paskatījās nesaprašanā, pašķobīja seju un teica: „Labi. Atnāc piektdien.” Tā nu es to piektdien paspēlēju, un tas pats puisis teica: „Patiesībā tas bija ļoti labi, tev vajadzētu nākt šeit katru piektdienu.”

Vai Tu esi spēlējis uz ielas?

Jā, protams. Nesen es spēlēju apmēram trīs stundas, bet es nekad nesēžu, es vienmēr stāvu kājās un staigāju apkārt. Patiesībā es arī nedaudz nopelnīju – apmēram piecpadsmit latus.

Vai jebkurš cilvēks ieguldot smagu darbu varētu būt labs mūziķis?

Dens: Manuprāt, tas bija Bahs vai Bēthovens, kurš teica, ka 90% ir darbs un tikai 10% talants. Es tam piekrītu, tomēr šie 10% ir tas, kas šķir labu mūziķi no ģēnija.

Pīrss: Viss ir atkarīgs no tā, ko tu jūti. Ja tas, ko tu jūti izklausās pēc džeza, spēlē džezu, taču, ja tas izklausās pēc Velvet Underground, spēlē trīs akordus.

Raiens: Bet Velvet Underground ir superīga grupa.

Pīrss: Tieši tā, lai arī viņi ir vienkāršāki, tas nenozīmē, ka viņi ir sliktāki.

No kādiem mūziķiem jūs ietekmējaties visvairāk?

Pīrss: Es ietekmējos no pilnīga visa, ko dzirdu, tādēļ cenšos neklausīties mēslus, lai arī manas dziesmas tādas nekļūtu. (smejas)

Kurš, tavuprāt, ir labākais ģitārists?

Pīrss Džeimss

Pīrss: Tehniskā vai kādā citā ziņā? Jo tehniski tas droši vien ir kāds čalis youtubā. Tomēr es teiktu, ka labākais ir Jimi Hendrix. Kad viņš ir uz skatuves, izskatās, ka viņš nodarbojas ar seksu. Viņš ir seksa muzikālā versija, tik ļoti izjūt savu mūziku…

Raiens: Es līdzās Hendriksam liktu arī Deividu Gilmoru no Pink Floyd. Varbūt tehniskā ziņā viņš ar neko neizceļas, tomēr tas, ko viņš dara, ir perfekti. Liekas, ka viņš izjūt katru noti.

Pīrss, kādu ģitāru Tu spēlē?

Fender Stratocaster, tā ir mana mīļākā ģitāra. Man tā patīk labāk par Gibson. Gibson ir paredzēts kārtīgam rokenrolam, taču tas nav tas, ko es spēlēju. Fenderam ir vislabākā clean skaņa, tā ir tik salda… Un tu vari katru noti stiept all the way to hell.

Raiens: Manuprāt, galvenais skatīties, cik ērta tev ir šī ģitāra, jo vienkārši paņemot Gibsonu, tu neizklausīsies labāk, un tajā pašā laikā, Hendriksam iedodot lētu vjetnamiešu ģitāru, viņš izklausītos lieliski.

Pīrss: Tieši tā. Nevajadzētu ģitārspēlē ieguldīt daudz naudu, pirms tu ieguldi tikpat daudz laika.

Vai Tu izmanto kādus efektu pedālīšus?

Pīrss: Jā, man ir Boss ME-50, tas ir fantastisks. Tam ir dažādi distortion, delay, kā arī citi efekti. Un man ļoti patīk octave pedālītis, ar kuru principā var padarīt savas ģitāras skaņas diapazonu trīs reizes lielāku.

Kādas ģitāras vēl Tev ir?

Pīrss: Viena no manām mīļākajām rotaļlietām ir 12 stīgu Yamaha ģitāra. Uz tās nospēlējot visvienkāršākos akordus, tu izklausies virtuozi. Kad es pirmoreiz pamēģināju 12 stīgu ģitāru, nospēlējot pāris akordus, es nodomāju: „Ak, tad tā viņi spēlē „Wish You Were Here”!” Vienīgi tai ir mazāk ladu nekā manam Stratam, tādēļ ir lietas, ko tehniski grūtāk nospēlēt uz 12 stīgu ģitāras.

Vai jūs esat satraukti uz skatuves?

Dens: Viss ir atkarīgs no publikas reakcijas. Ja viņi sēž un neizrāda emocijas, tad visādas domas prātā, taču, ja viņi lēkā, tad arī es pats to izbaudu.

Pīrss: Zini, man patīk stress uz skatuves, bet tā kā jau esmu uzstājies neskaitāmas reizes, es stresu vairs tik ļoti nejūtu, tāpēc vienā no pēdējām uzstāšanās reizēm saģērbos kā sieviete, jo zināju, ka tad es būšu satraukts. (smejas) Lieta tāda, ka, ja tu es esi satraukts, bet kontrolē sevi, tad tu rādi labāko, ko spēj, taču, ja tavi nervi pārņem kontroli, tad tu izklausies briesmīgi. Ļoti svarīgi ir mācēt kontrolēt sevi šādās situācijās.

Vai jūs esat vairāk kā grupas locekļi vai solo mākslinieki?

Dens: Bez pieredzes kā solo māksliniekiem un savstarpējas ķīmijas mēs nevarētu būt laba grupa.

Pīrss: Tieši tā, mūzika ir kā sekss. Ja divi nepazīstami cilvēki vienkārši nodarbotos ar seksu, ir ļoti maza iespēja, ka viņiem sanāks un viņi to patiešām izbaudīs. Pirms seksa ir jāpadžemo1 kopā.

Raiens

Vai alkohols un narkotikas ir neatņemama rokmūzikas sastāvdaļa?

Pīrss: Nē, tomēr tas ir forši. (smejas) Es ģitāru spēlēju arī tad, kad neesmu neko lietojis, tādēļ nedomāju, ka tas ietekmē manu mūziku.

Par ko jūs rakstāt savas dziesmas?

Dens: Kā kuru reizi. Dažreiz es vienkārši domāju, kāda varētu būt tēma un tad to apspēlēju. Un, protams, ka rakstu dziesmas arī par savu pieredzi un izjūtām.

Raiens: Labojiet mani, ja es kļūdos, tomēr, manuprāt, vienalga par ko tu raksti, par mīlestību vai kādu filmu, ir neiespējami dziesmā apzināti vai neapzināti neielikt ari savas emocijas. Tomēr jo vairāk tu jūti, jo labāk.

Dens: Jā, kādreiz es rakstīju tikai „mīlas dziesmas”, un man pašam, kā arī apkārtējiem tas jau bija noriebies. Tā tomēr nav tēma, par ko rakstīt tīnim.

Mūziķim vajag nepārtraukti attīstīties, rakstīt dziesmas par jaunām tēmām. Pārkāpt jebkādas robežas.

Pīrss: Vienkārši nedrīkst būt nekādu robežu.

Vispār veids, kā es rakstu dziesmas, ir pilnīgi citāds, nekā tas ir Denam. Es nekad nedomāju, par kādu tēmu vajadzētu rakstīt. Patiesībā varētu teikt, ka es asiņoju un ar papīru saslauku šis asinis, un tas, kas nonāk uz papīra, principā ir manas asinis. Es uzskatu, ka esmu labāks dziesmu tekstu autors nekā mūziķis.

Vai teksts jūsu dziesmās ir tikpat svarīgs, cik mūzika?

Dens: Manuprāt, vārdi un mūzikas papildina viens otru, tādēļ dziesmas būtu garlaicīgākas bez dziesmas teksta.

Pīrss: Kādreiz mani dziesmu teksti bija tāda kā apziņas plūsma, un atkarībā no tā, kas nonāca uz papīra, es veidoju mūziku. Es nesen uzrakstīju kādu dziesmu, kas ir apmēram pusotru stundu gara, par televīzijas kanāliem. Tā sastāv no daudzām pilnīgi atšķirīgām dziesmām, taču līdzīgi, kā to darīja Pink Floyd, visas daļas ir sasaistītas tā, ka arī kopā veido kaut ko skaistu.

Raiens: Principā mūzika ir kā transporta līdzeklis dziesmas tekstam.

Kāda ir atšķirība starp repa tekstiem un rokmūzikas?

Pīrss: Principā vienīgais, kas jāatceras, rakstot repa tekstus, ir domāt pēc iespējas mazāk, radīt pēc iespējas mazāku loģiku un piepūst savu ego milzīgu. (smejas) Repā man nepatīk tas, ka viss ir tik mākslīgs, visi mēģina būt tik seksīgi utt.

Kas notiek ar mūsdienu mūziku?

Dens: Popmūzika ir tik ļoti mainījusies, ka to vajadzētu saukt citādi, jo nevar salīdzināt mūziku, ko spēlēja, piemēram, George Micheal un ko spēlē Keitija Perija vai Rebeka Bleka.

Pīrss: Mūsdienu popmūzika ir fast food ekvivalents mūzikā. Viņi paņem neveselīgas lietas, par kurām ir droši, ka sabiedrība tās patērēs, lai arī cik neveselīgas tās ir, samet visu kopā, un cilvēki to ēd, jo liela daļa sabiedrības ir neiedomājami stulba.

Tomēr es nesaku, ka pilnīgi visa mūzikas industrija kļūst sliktāka, īstenībā tikai tā daļa, kas šobrīd regulāri skan vairākuma radio, jo patiesībā ir arī ļoti daudz labu mākslinieku.

Dens

Dens: Vienkārši ir nepieciešams laiks, lai izfiltrētu visus draņķus. Arī sešdesmitajos un septiņdesmitajos bija džastini bīberi.

Raiens: Man pēdējā laikā ir iepaticies The Drums. Vēl ir tāda apvienība Animal Collective, nevar īsti aprakstīt, ko viņi spēlē, it kā vienkārši rada kaut kādu troksni. Ļoti eksperimentāls projekts. Es teiktu, ka tas, ko viņi spēlē, ir kā muzikāls LSD.

Pīrss: Manuprāt, tieši tādiem mūziķiem vajadzētu vilkt visu mūzikas industriju. Būtu interesenti izveidot kādu dziesmu, kurā skaņas radītu tikai cilvēka ķermenis, piemēram, elpošana, pirkstu krakšķināšana utt.

Kā ar latviešu mūziķiem?

Pīrss: Manuprāt, viens no interesantākajiem projektiem Latvijā ir apvienība ar nosaukumu Nepilngadīgā Anna, viņu dziesmas ir lieliskas. Arī Latvian Blues Band ir ļoti laba.

Jūs esat dzīvojuši dažādās pasaules daļās, kā jūs salīdzinātu mūziku, ko spēlē un klausās šeit un ko citur?

Dens: Manuprāt, cilvēki Latvijā klausās ļoti kvalitatīvu mūziku. Piemēram, Izraēlā visas dziesmas ir gandrīz vienādas, visām dziesmām ir vienāds tonis, un gandrīz visi cilvēki spēlē kādu akustisko instrumentu. Protams, ka ir arī izņēmumi. Tur spēlē arī rokmūziku.

Kā ar ASV?

Pīrss: Protams, ka arī Amerikā ir daudz jauno grupu un tā tālāk, tomēr man ļoti patīk Latvija tādēļ, ka vecpilsētā gandrīz uz katras ielas ir kāds mūziķis. Tomēr no otras puses, tas ir arī nedaudz skumji, jo daļa no viņiem spēlē nevis tādēļ, ka vienkārši grib, bet gan naudas dēļ. Taču arī tas ir labi, jo, piemēram, džezs un blūzs attīstījās tieši tādā veidā.

Raiens: Es teiktu, ka lieliska mūzika ir šeit un Vašingtonā. Ja tu zini pareizos klubus, tad tur var atrast patiešām labu mūziku. Es zināju kādu puisi, kurš Vašingtonā savā pagalma mazajā nojumē katru mēnesi rīkoja vairāku grupu koncertus, un, kad es vasarā biju štatos, man ieteica tur aiziet, jo tas būšot pēdējais pasākums, pirms viņš dodas uz koledžu. Tā nu es aizgāju uz turieni, un šie mazie koncerti bija izauguši par tik lielu pasākumu, ka tur spēlēja piecas vietējās grupas no Vašingtonas, divas no Los Andželosas un pat viena grupa no Zviedrijas spēlēja viņa mazajā Vašingtonas pagalma nojumītē!

Pīrss, ko Tu domāji par mūziku Vjetnamā un Tuvajos Austrumos?

Pīrss: Patiesībā man patika mūzika, ko es dzirdēju Vjetnamā, varbūt pat būtu forši saspēlēties ar kādu no turienes. Man mājās ir daudzi tautas instrumenti no Vjetnamas.

Nu un runājot par Afganistānu… fuck that. Patiešām. Visas dziesmas ir pilnīgi vienādas, bez izņēmumiem. Un katra dziesma, iespējams, saucas Habibi… Un tas pat nav smieklīgi. Lai gan arī viņiem ir pāris labu tautas instrumentu.

Ko jūs sakāt par Norwegian death metal?

Pīrss: Viss būtu kārtībā, ja vien, nodedzinot baznīcu, viņi izklausītos labāk. (smejas)

Raiens: Man kādai pazīstamai meitenei patīk tāda mūzika, un viņa man stāstīja, ka kādas grupas koncertā uz skatuves bija mieti, uz kuriem uzdurta dzīva aita. Es saprotu, ka tas ir death metal.

Pīrss: Man it kā patīk, ja spēlē mūziku bez jebkādām robežām, tomēr tādā gadījumā tam visam vajag būt arī kādai idejai. Jo vienīgā doma, ko cenšas pateikt metālisti ir „i don’t give a fuck what you think2. Tomēr, manuprāt, ja tevī klausās tik daudz cilvēku, tev vajadzētu viņiem arī kaut ko pavēstīt.

Dens: Es pirms pāris gadiem biju Eltona Džona koncertā, un varu pateikt, ka viņam nevajadzēja pusdzīvu aitu uz skatuves, lai noturētu uzmanību. Tas bija apbrīnojami, kā visi viņā klausījās un bija aizrauti, kamēr viņš sēdēja uz krēsla.

1padžemot –paspēlēt kopā, improvizēt

2„i don’t give a fuck what you think” – man vienalga, ko tu domā”

Dena myspace ar vēl citām dziesmām

http://www.myspace.com/danrutman

Kā arī Pīrsa daiļrade:

http://soundcloud.com/the-magnificent-myth

Ar mūziķiem sarunājās un informāciju sagatavoja Ernests Bordāns

  • Reply

    Feldmanis Toms

    29 03 2011

    Visnotaļ interesants humors 🙂
    Raksts izdevies 😉

  • Reply

    Kristiana

    07 06 2011

    Interesanti un sava zina ari iedvesmojosi, it seviski vinu domas par musdienu muziku un ari savdabigais humors, jaa 😀
    Turklat es laikam atpazistu savu skolu 😀

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Draugiem.lv pase