Hei! Iepriekš publicējām interviju ar Džeimsu Hetfīldu, kurā viņš stāstīja, kā mācījās spēlēt un par dziesmu rakstīšanu. Tad nu, lūk, turpinām – par darbu grupā un Metallica mūziku.

Apraksti tipiskāko situāciju, kad jūs kopā ar grupu kaut ko sacerat, ja tādas ir bijušas.

Man parasti labi padodas melodijas un partijas, savukārt Larsam lieliski izdodas tās aranžēt. Mēs apsēžamies ar visiem ierakstītajiem rifiem un mēģinām tos apvienot, pielāgot vienu otram, džemojam ar tiem un skatāmies, kas no tā iznāk. Mums ar Larsu sanāk te pa divām dziesmām dienā, te viena dziesma pa divām nedēļām. Dažreiz ir tāda sajūta, ka mēs tūliņ, tūliņ izmetīsim dziesmu, bet pēkšņi kaut kas noklikšķ, un te tā ir. Tā bija ar „Low Man’s Lyrics” un „Where The Wild Things Are”. Mēs gandrīz jau izdzēsām tās tikai tāpēc, ka tās bija pārāk labas. Mūsos abos ir daudz neatlaidības. Un mēs noteikti strādāsim pie kaut kā, ja no paša sākuma redzam tajā kaut kādu rozīnīti.

Vai ir nācies kaut kad mainīt rifus no dažādām dziesmām to sacerēšanas sākumposmos?

Ir gadījies arī tā. Mēs tos [rifus] šķirojam: šīs rifs būs labs ar balsi… šīs – pietiekami spēcīgs piedziedājumam… bet šo var arī pantam vai arī otrajai daļai. Tos var sadalīt dažādi. Un kad mums ir vajadzīgs rifs otrajai daļai, mēs skatāmies rifus, kas ir domāti otrajai daļai un pārbaudām vai kāds no tiem mums der. Ja kaut kas ir citā tonalitātē, mēs to mainām, bet dažreiz pat nē – kad spēlēšanai ir vajadzīgas atvērtas stīgas. Gadās arī tā, ka Lars un es džemojam ar vienu un to pašu rifu, lai no tā radītos vēl kaut kas. Tā mēs arī strādājām, it īpaši pēdējā laikā, trenkājot rifu un iegūstot no tā vēl kaut ko, nevis ar metodi edit/copy – edit/paste.

Larsa ieguldījums visbiežāk ir saistīts ar formu un ritmu, nu, varbūt kaut kur arī ar tekstu… Vai arī viņš ne mazāk prasmīgs arī melodiju un rifu radīšanā?

Gadās arī tā, ka viņš var samurrāt arī rifu. Kad mēs noklausāmies kasetes ar rifiem, viņš bieži vien saka: „Šīm rifam ir lieliskas beigas, bet sākums – kaut kā ne visai.”, vai arī: „Šo gabalu var izgriezt.” Mums abiem ir pietiekami laba dzirde, lai strādātu pie rifiem. Un ja mēs izdomājam rifu kopā, tad pēc tam vienkārši džemojam ar to. Viņam īpaši padodas: „Es dzirdu dziesmu šādi… te vajag pamēģināt šādu aranžējumu.” Bet es neesmu liels speciālists kopīgās ainas redzēšanā; man labāk padodas rifa tehniskās puses un to savienojamība ar melodiju.

Tas kaut kā ietekmē darbu ar Kirku un Džeisonu?

Pēc būtības mēs savācam visus ierakstus ar rifiem un kopā klausāmies tos. Mēs cenšamies nedomāt, kur ir kura mūzika. Ja rifs ir labs, tad tas ir mūsējais. Kaut gan gala vārds tomēr pieder man un Larsam. Kad mēs jau savācam piecas-desmit dziesmas, tad mēs dodam tās Kirkam un Džeisonam un parādam, ko un kur mēs esam izdarījuši, un ko tagad ir jāizdara viņiem, un viņi ķeras klāt ierakstiem. Es uzmetu arī dažus solo, lai orientētos, kur tie būs. Tāpat arī aptuveni pierakstu basu un melnrakstu vokālu. Dažreiz es uzstāju, lai teiksim, basa partija, kā „Devil Dance” dziesmā, būtu tieši tāda. Viņi džemo ar ierakstiem un mēs skatāmies, kas no tā sanāk. Tiesa gan, pēdējā laikā mēs šādā situācijā muļķīgi jūtamies, kas mums visiem paceļ garastāvokli.

Episkās daudzdaļīgās kompozīcijas no agrīnajiem albumiem piekāpjas vairāk kompaktajām, t.i. dziesmas, kuras agrāk sastāvēja no duča dažādu gabalu, tagad ir divreiz mazākas. Kur ir iemesls šādām izmaiņām?

Nu, mēs pabeidzām darbu pie albūma „And Justice For All”. Pēc tam mēs aizbraucām uz turneju un mēģinājām to visu nospēlēt dzīvajā, bet tas izrādījās vienkārši garlaicīgi. Kompozīcijas pārvērtās par atmiņas un veiklības vingrinājumiem. Mēs apzināmies, ka tā vietā, lai gūtu baudu un novestu skatītājus līdz nesamaņai, mēs stulbi pētām grifu. Mēs pamanījām, ka dažās dziesmās, kad tas gāja par tālu, skatītāju rindas sāka kļūt retākas. Tas nebija aizraujoši ne mums, ne mūsu pielūdzējiem. Tāpēc mēs nolēmām pie tā ilgāk nepalikt. Vajadzēja kaut ko vienkāršot un pielikt spēku.

Jūs jau sen neesat ierakstījuši instrumentālās versijas – kāpēc?

Es saceru diezgan daudz nesliktu tekstu. Bet tie instrumentālie gabali, ko mēs spēlējām, jau no paša sākuma bija tādi. Ja es uz tiem uzliktu tekstu, tas jau nebūtu tas. Pēdējā laikā mēs kaut kā nebijām izdomājuši kaut ko tādu, kas izraisītu līdzīgas sajūtas. Tā bija tieši sajūta; nevis tā, ka: „Šīm albumam mums vajag instrumentālu gabalu.”

Kādus vingrinājumus (balss vai ģitārai) tu dari pirms uzstāšanās?

Uz ģitāras – nekādus. Koncertēšanas laikā tehnika parasti jau ir nostrādāta. Kirks noteikti kaut ko dara, bet man jau arī nevajag spēlēt soliņus. Pirms tūres es parasti izspēlēju partijas no „Master Of Puppets”. Un vēl es izmantoju ierakstu, lai iesildītu balsi un saites pirms un pēc šova.

Mājās tu vairāk tiecies pie akustiskās ģitāras vai pie pilna elektroiekārtu komplekta?

Par laimi, man ir gan viens, gan otrs, taču, kad esmu kopā ar savu bērnu, man pie rokas vienmēr ir Martin D-28.

Kādu padomu tu vari dot jaunajiem muzikantiem?

Hmm, hmm, hmm, hmm, hmm. Klausieties pēc iespējas vairāk dažādas mūzikas. Galu galā jūs paši sapratīsiet, kas ir jūsējais. Es savā laikā nevingrinājos pietiekami. Atceros, kā es neieredzēju vārdu „vingrinājums”, kad spēlēju futbolu skolā, vai arī klavieres skolotāja mājās. Taisiet iemīļoto mūziku darba vietā. Lai ģitāra vienmēr ir jums blakus, un kad jums nebūs, ko darīt, paņemiet to un paspēlējiet – tieši šādos brīžos rodas labākās idejas un rifi. Vienkārši tāpat, ne no kā ņemiet un spēlējiet kaut ko. Nospēlējiet pāris akordus, un jūsu zemapziņā noteikti radīsies kaut kas labs.

Pēcvārds

Tas ir neticami, ka, ja ilgi bliez uz ģitāras, vari izveidot karjeru. Un ja vēl pieliec kliegšanu, trāpot notīs – tas arī viss, kas ir vajadzīgs laimei.
Ir daudz profesionālo analītiķu-botāniķu, kas uzskata, ka ir vitāli svarīgi atklāt visus tos „kā” un „kāpēc” par grupu Metallica. Bet pasakiet man, kāda, pie joda, starpība?! Vai tiešām jūs raizēsieties par to, kā ir uztaisīti kino specefekti (un stāstīsiet par to visai zālei), vai arī atmetīsieties krēslā un ļausiet tiem jūs pārņemt? Baudiet dzīvi! Kā es.

Bet mums pats galvenais vienmēr ir bijusi mūzika. Vai tad tas nav saprotams, ka bez mūzikas tālu neaizbrauksi? Mūzika. Tas ir tāds nesarežģīts izjušanas process. Un esmu ar to virzīts, jau kopš neatminamiem laikiem. Un es nejautāju „kāpēc”.

Metallica – Master of Puppets

Metallica – Nothing Else Matters

Metallica – The Unforgiven

(Raksta oriģinālautors ir gitaristiem.lv lietotājs mp3)