Atceroties nesen notikušo Metallica koncertu Rīgā, Jūsu lasīt-priekam tiek pasniegta Total Guitar žurnāla ekskluzīva intervija ar vienu no varenākajiem ritma ģitāras spēlmaņiem: grupas Metallica līderis James Hetfield (latv. Džeimss Hetfīlds) atklāj elpu aizraujošo ģitāras rifu ciršanas mākslu un tehniku!

Ir tikai daži ģitāristi, kuru spēlēšanas stils un prasmes būtu salīdzināmas ar Džeimsu Hetfīldu. Būdams slavens ar savu bīstami ātro locītavas kustināšanas tehniku, nevainojamo stīgu slāpēšanu un, kas ir pāri visam, apbrīnojamo mediatoru lejup ejošās kustības spēka izturību, Metallica līderis ir iedvesmojis metāla un hard-rock paaudzi.

Visiespaidīgākais ir fakts, ka viņš spēj apvienot savu ritma ģitāras spēlēšanas tehniku kopā ar dziedāšanu. Pamēģini spēlēt un izdziedāt vienu no Metallicas smagākajiem skaņdarbiem Sad But True, un Tu atklāsi, ko nozīmē sasprindzinājums un koordinācijas trūkums. 

Hetfīlda ritma stils (gan spēlēšanas, gan arī skaņdarbu sacerēšanas) ir leģendārs metāla pasaulē. Sekojot viņa piemēram, Tu attīstīsi metronomisku rifošanas stilu un nošu nospēlēšanas precizitāti. Kombinējot šīs prasmes ar brīvu ģitāras spēlēšanas sajūtu, kas rodas pēc laikietilpīgiem un efektīviem treniņiem, tas palīdzēs spēlēt labāk ne tikai metālu, bet arī blūzu un pat country ģitāras stilu.

Turpinājumā ir tulkojums no TG intervijas ar Hetfīldu Lielbritānijas 2009. gada tūres laikā, kur viņš atklāj kā attīstījis savu izsmalcināto ritma stilu.

Džeimss – kad Tu pirmoreiz biji ieinteresēts kļūt par mūziķi?

„Es sāku apmeklēt klavierspēles privātstundas, kas biju 8 gadus vecs, jo mana mamma redzēja mani spēlējam bungas uz klavierēm pie kāda ciemos un reiz nodomāja: „O – viņš ir mūziķis!”. Tā, lūk, es gāju uz dažām privātnodarbībām pie vecas kundzītes mājā, kurā bija nelāga smirdoņa…taču nodarbības beigās tiku pacienāts ar cepumiem. Es gāju uz šīm nodarbībām 3 gadus un sapratu „tas galīgi nerullē – šeit es neiemācīšos Aerosmith dziesmas”. Es spēlēju sū*us, par kuriem man bija pilnīgi vienalga. Tāpēc es pārgāju uz ģitāras instrumentu, jo mans brālis, kurš ir 10 gadus vecāks, tajā laikā spēlēja grupās – un man vienmēr bija pieejams bungu komplekts, ģitāra vai klavieres, kas atradās turpat mājās. Instrumenti bija kā rotaļlietas. Es mīlēju roku – tāpēc arī izvēlējos ģitāru.”

Kad sāki spēlēt uz ģitāras, vai biji domājis ka spēlēsi ritma daļas vai arī vēlējies mācīties spēlēt solo?

„Uzsākot ģitārspēli, es ņēmos ar dažādām lietām. Es mēģināju spēlēt dažādus ritmus un (Aerosmith ģitārista) Joe Perry soliņus, bet tad es sāku vairāk pietuvināties ritmam Tony Iommi, Rudolf Schenker no Scoprions un par AC/DC ģitāras spēlētāju dēļ. Tās visas ir uz ritmu bāzētas „fīčas”! Un vēlāk es iegāju rifošanā tā, kas man lika man just, kad dziesma ir lieliska. Dažs labs var nospēlēt lielisku solo, bet, ja galvenais rifs būs „švaks”, tad tāda būs arī visa dziesma.”

Tu esi slavens ar īpašu ritma spēlēšanas stila tehniku, bet kā Tu pats to definētu?

„Sitamie instrumenti. Es dievinu spēlēt bungas, tāpēc daudzi ritmi nāk no bītiem (no vārda beat – sitiens), kas ir manā galvā”. Ļoti bieži, kad spēlē ritmu un bungas spēlē līdzi – tas ir diezgan neefektīvi. Es to novēroju mūsdienu grupās ļoti bieži: „te ir ģitāras rifs un „bočka” (rakstā: kick) ar „drobene” (snare) dara to pašu.” Ar Metallica, Lars Ulrich (bundzinieks)  vienmēr spēlē mazliet pretēji rifam. Tas ir gandrīz it kā es būtu bundzinieks un viņš veic pretsitienu bītus.”

Uz skatuves, vienīgā lieta, kas ir Larsa monitoros ir mana ģitāra un mazliet arī balss. Sanāk, ka es tā kā uzturu dziesmas tempu un viņš var mazliet vairāk patrakot pie bungām.

Cik daudz no Tava ritma stila var attiecināt Larsa bungošanai?

„Diezgan mazliet, jo, kā jau teicu, man ir pietiekami daudz brīvas vietas izpausmei. Dažbrīd es varu arī nebūt pietiekami brīvs, jo, ja man samisējās, tad viss kļūst mazliet „ļengans”. Taču es varu parādīt Larsam savas bungu ritma idejas un viņš man savu rifu. Es esmu neapmierināts bundzinieks un viņš ir neapmierināts ģitārists-vokālists! Tāpēc tas ir patiešām lieliski, ka mēs esam spējīgi pieņemt un saprast cits cita sapņu redzējumus un uztveram to kā ļoti pozitīvu lietu, nevis sakām: „vācies no manas teritorijas!”

Kurš iedvesmoja Tavu ritmisko rifošanas stilu?

„Mani ritma dievi ir: Tony Iommi, Rudolf Schenker un Malcolm Young – džeki, kuri lietas uztur stingri”. Arī Misfits un Ramones ar savu vienkāršību. Tas viss ir mediatoru kustības uz leju! Palūkojies mazliet video ierakstus ar Johnny Ramone un Tev būs „Wow!””

Kā Tavs rifu spēlēšanas stils ir attīstījies laika gaitā? Vai Tu klausies  agrīnos Metallica ierakstus un domā: „Es šo varētu tagad nospēlēt daudz spēcīgāk”?

„Hell, yeah! Es šīs lietas daru ar Death Magnetic! Es esmu perfekcionists, taču apzinos, ka ir jābūt elastīgam un ar savu raksturu.

1988 gada studijas albuma And Justice For All laikos bija tā: „cik sauss ģitārs rifs var būt?”. Es to gribēju panākt kā „tieši-tev-sejā” (right in your face) un maksimāli sausu. Reverb bija kā „vācies prom no šejienes, par ko tu domā?” Pēc laika tas izskatījās diezgan nedzīvs un plakans, tāpēc apzinājos, ka ir jāpārsteidz ar balansu. Load un ReLoad mēs centāmies skanējumu panākt mazliet brīvāku un blūziskāku. Neķītrums pasaulē. Tas nesniedza man to pašu sajūtu. Esmu dievinu rifot, spēlēt lejupejošās mediatoru kustības, galopu… tas ir tas, ko es vienmēr esmu vēlējies spēlēt.”

Kā Tu attīstīji savu neticami ātro „lejup kustības” (down picking) mediatora spēlēšanas tehniku?

„Dažiem Black Sabbath skaņdarbiem nebija pietiekams ātrums; tas bija liels vienas nots rifu kopums – viss pārsvarā balstījās uz kreisās rokas stīgu stiepšanu (bending). Spēlēšana ar labo roku man vienmēr bija kā izaicinājums, jo grupā jau no pašiem sākumiem ir spēlējuši 2 ģitāristi (agrāk Dave Mustaine un vēlāk Kirk Hammet ). Tas bija izaicinājums redzēt, kurš spēlēs ātrāk un kurš pirmais padosies, lai vēlāk viņu nosauktu par mīksto un vēlāk trenēties vēl vairāk!

Daudz izaicinājumu nāca no citu grupu kaver dziesmām (cover songs), kuras mēs izpildījām, piemēram, Misfits. Es pētīju grupas ģitārista Doyle Wolfgang von Frankenstein spēlēšanas stilu un ievēroju, ka viņš visu spēlē ar lejup ejošām kustībām. Piemēram, dziesmā, Green Hell, man bija pārsteigums: „vai viņš tiešām spēlē visu uz leju?!” Līdz ar to mans minējums ir, ka savu lejup kustību spēlēšanas stilu attīstīju un pie tā pieturējos konkurences dēļ.”

Un kā bija tad, kad Dave Mustaine pameta grupu un Tu paliki kā galvenais ritma ģitārists?

„Es sacentos pats ar sevi: „Te ir bungu sitiens, vai es taču varu spēlēt tam līdzi?” Un lejup sitiens vienmēr izklausījās daudz labāk nekā divpusējais mediatora spēlēšanas veids (alternate picking). Veidā kā stīga apstājas un tās biezums… Bet dažreiz kad citādāk nevar vai arī slāpēšana (palm muting) rada pārāk lielu troksni lejup ejošā sitiena dēļ – tad ir jāiet atpakaļ pie divpusējām mediatoru kustībām. Taču lejup sitiens vienmēr ir daudz spēcīgāks un smagāks. Un tas arī viss!”

Tātad, Tev šķiet, ka divpusējais spēlēšanas stils nav derīgs?

Nē, pavisam noteikti tā nav. Ir tonnām dziesmu, kurās ir jāspēlē galopā (lejā, lejā, augšā u.c.). Tas ir noteikti jādara! Ir daži džeki, kuri to spētu nospēlēt visu tikai uz leju, bet agrāk vai vēlāk tas noved pie tā, ka spēlēšana skan duļķaini. Izaicinājums ir, lai skan maksimāli labāk. Bet domāju, ka jā, jaunības dienās divpusējais spēlēšanas veids nebija manis atzīts.

Vai veic īpašus iesildīšanās vingrinājumus pirms uzstāšanās?

„Es ne. Ar mani viss kārtībā. Kirkam ir dažas „štelles” ar elkoņa, locītavu un pirkstu, bet Rob Trujillo (basģitārists)ar apakšdelma iesildīšanu – viņš ir tarantuls! Manas vienīgās problēmas ir tulznas uz ādas, uz pirksta kaula, kas izveidojās no pārlieku biežas spēlēšanas, bet citādi, paldies Dievam, ar mani viss ir kārtībā!

Tu mediatoru turi neierastā veidā: izmantojot īkšķi, rādītāj un vidējo pirkstu (pretēji klasiskajam: īkšķis un rādītājpirksts)…

„Jā, es tā vienmēr esmu darījis. Tas ir veids, kādā es turu zīmuli. Skolotājas man bieži belza pa pirkstiem un teica, ka tā nav pareizi, bet tikai tādā veidā tas bija ērti man. Esmu mēģinājis turēt arī klasiskajā veidā, lai izjustu, kā ir, taču tas papildus vidējais pirksts stabilizē mediatora augšgalu. Citādi – tas par daudz kustās.

Bet es eju caur dažādiem mediatoriem bez apstājas. Tie manās rokās ātri nolietojās. Uz manām ģitārām var redzēt izteiktas mediatoru švīkas.

Šobrīd es strādāju ar Dunlop sakarā ar manu īpašo mediatoru, cenšoties pielīdzināt tā skaņu bruņurupuča kaula skaņai – kas, protams, nav legāli, tāpēc mēģina panākt to citos veidos. Tas ir gandrīz tikpat ciets kā akmens, tikai lokanāks. Tagad es koncertos lietoju vairs tikai 10 mediatorus iepriekšējo 30 vietā!”

Dziesmas Nothing Else Matters pirmo daļu Tu uzsāc ar pirkstiem, taču vēlāk Tu kaut kādā veidā uzbur mediatoru no savas plaukstas, lai spēlētu solo un rifus. Kā Tu to paveic?

„Kur es to turu? Es domāju, ka es to slēpju. Es mazliet to iespiežu zem sava vidējā pirksta. Es to pārbaudīšu šonakt, kad spēlēšu koncertu! Tas, iespējams, nāk no biežas dažādu stilu spēlēšanas. Kad tu spēlē country, tad ir jāspēlē ritms un melodija vienlaicīgi. Dziesmās kā Fade To Black, The Day That Never Comes un Unforgiven ar galveno melodiju es spēlēju ritma modulācijas. Tas ir tas, kas ir kļuvis par Metallica vai, kā izskatās, manu stilu.

Runājot par ritma ģitāristiem, vai sajūti, ka Tev ir arī citi konkurenti starp mūsdienu grupām?

Ir ļoti daudz „trako un slimo” apkārt! Ir grupas, kuras izceļas ar apbrīnojamiem ritmiem. Machine Head – burvīgi rifi. Ja Tev ir skanīgs/āķīgs (catchy) rifs, Tu esi mans konkurents. Ja viņi ir iedvesmojušies no manis – tas ir lieliski. Tas saucās – otrreizēja pārstrāde (recycling)! Tas nāk atpakaļ un liek man arī pakāpties par pakāpienu augstāk – un man tas patīk.”