Eliss KūpersEliss Kūpers (Alice Cooper) vienmēr ir darbojies pats uz savu roku, tāpēc ir tikai sakarīgi, ka jaunā dokumentālā filma par viņa dzīvi ir netipiska.
Filma Super Duper Alice Cooper, kura parādījās kino ekrānos ASV aprīļa beigās ir stilizēta filma par viņa pārvēršanos no mācītāja dēla Vinsenta Furnjē (Vincent Furnier) par ļoti ietekmīgu un šokējošu rokmūziķi – Elisu Kūperu. Paralēli filmā tiek izmantotas arī kičīgas šausmu filmas. Kūpera dzīves gājums tiek salīdzināts ar Džekilu un Haidu, sasaistot Kūpera popularitātes augšupeju ar krišanu alkohola un kokaīna gūstā.
Filmas režisori un producenti filmā iekļauj arī daudz Kūpera koncertu un interviju sižetus, kas padara dokumentālo filmu ļoti saistošu un aizraujošu.
Kūpers par filmas rašanos: “Viņi (producenti) pie mums atnāca un teica:”Ja mēs taisīsim dokumentālo filmu par Elisu, tai jābūt tikpat teatrālai kā viņš pats.” Un es viņiem piekritu. Viņi izvēlējās Džekila un Haida motīvu. Mēs izvairījāmies no stereotipiskām dokumentālo filmu lietām un tas padara filmu interesantu.
Kad viņi nāca klajā ar Džekila un Haida ideju es teicu, ka esmu sajūsmā. Man patika ideja, ka viņi to izvēlējās, pamatojoties uz faktu, ka esmu es un ir tēls, kuru es veidoju par sevi. Tas ir līdzīgi kā Entonijs Hopkinss (Anthony Hopkins) un Hanibals Lekters (Hannibal Lecter). Es pats un tēls Eliss Kūpers ir pilnīgi pretēji. Tāpēc arī viņi nolēma šo filmu taisīt tādā stilā. Viņi tā pieduras faktam par alkohola un citām problēmām. Izrādās, ka pie visa vainīgs esmu es pats, nevis mans tēls. Tas nebija briesmonis – tas bija Doktors Frankenšteins.”

Super Duper Alice Cooper filmas treileris


Eliss Kūpers 2Filma ir ļoti godīga un Elisam nācās izdzīvot visas problēmas, kas bija viņu skārušas visu gadu laikā. “Man pašam visneērtākie brīži šķita vislabākie. Bija lieliski atskatīties uz to kā grupa kļuva par to, par ko kļuva un kā publika to atbalstīja, sakot: “Oho! Ir lieliski, ka rokmūzikā ir ļaundaris!” Un visi ieraksti tika pārdoti un koncerti tika plaši apmeklēti, bet vienmēr jau ceļā gadās kāds šķērslis.
Es nebiju paredzējis alkohola problēmas. Galīgi nebiju paredzējis. Es vienkārši domāju, ka visi dzēra alu astoņos no rīta. Un kad tu esi 70. gadu rokgrupā, tas ir normāli! Es neapjautu problēmu, līdz nesapratu, ka alkohols man jau bija kā zāles. Es vairāk dzēru, lai kaut ko paveiktu, nevis, lai no tā gūtu prieku. Tad arī alkohols kļūst par problēmu. Nevis ko tu dzer, bet kāpēc tu dzer.
Mums ar to visu bija jātiek galā. Un, protams, vēlāk kritu vēl zemāk un man bija jābūt godīgām par kokaīna lietošanu. Es iepriekš par to nebiju runājis un tomēr es saku, ka tā ir daļa no stāsta, to nevar ignorēt, tas notika. Ar to jāmācās sadzīvot.
Man pats neērtākais mirklis filmā – tagad ir jāatceras oriģinālais Elisa Kūpera grupas sastāvs ar bundzinieku Nīlu (Neal Smith) un basistu Denisu (Dennis Dunaway) un visiem pārējiem, mēs kopā gājām vidusskolā un arī koledžā, kopā badojāmies un kopā sasniedzām arī visu pārējo. Un mums katram bija sava versija par to, kāpēc grupa izjuka. Es negribēju to no filmas izgriezt – es gribēju, lai tajā ir gan Nīla, gan Denisa versijas.
Tribekas Filmu Festivālā es sēžu blakus Nīlam un Denisam, kad šo mirkli rāda. Mēs visi saskatījāmies un sākām smieties, jo mēs nekad neesam bijuši ienaidnieki. Nekad nav bijušas nekādas tiesas prāvas, nekad nekas tāds nav noticis. Mēs vienkārši sapratām, ka dabiski aizvirzījāmies prom viens no otra.
Deniss un Nīls, joprojām ir divi mani labākie draugi visā pasaulē. Mēs dažreiz uzrīkojam kādus labdarības koncertus un tamlīdzīgi. Ir vēl mana otra grupa, bet Nīls, Deniss un ģitārists Maiks (Mike Bruce) – viņi ir trīs izdzīvotāji, vadošais ģitārists Glens (Glen Buxton) vairs nav ar mums, bet ja kāds mums jautā vai varam savākt kopā oriģinālo sastāvu un nospēlēt kādu labdarības koncertu, mēs vienmēr piekrītam.
Runājot vēl par filmu un video no  dažādiem arhīviem, man liekas jocīgi, ka filmas producēšana man pašam bija ļoti svarīga. Ja mums būtu astoņu stundu mēģinājumi filmai, tad septiņas no tām aizietu mūzikai. Mēs pavadītu septiņas stundas, lai pārliecinātos, ka mūzika ir ideāla. Runājot par teatrālajām lietām – nevar dekorēt torti, ja nav pašas tortes. Ar to es domāju, ka mūzika mums bija daudz svarīgāka nekā teatrālās lietas, jo tās nāca viegli. Tās notiek dabiski, ja tu saki: “Laipni, lūgti manā murgā” (Welcome To My Nightmare), tu to nepasaki vienkārši tāpat, tu viņus tiešām ievelc murgā! Viņi to savās smadzenēs apstrādā un tik tiešām piedalās tavā murgā un tas kļūst par īstenību.”

Alice Cooper – Welcome To My Nightmare

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Draugiem.lv pase