Mūziķa gaitas

Atbilde uz to, kādēļ virsrakstā izvirzīts tik drosmīgs apgalvojums, jāsāk meklēt jau deviņdesmito gadu beigās, kad John Anthony Gillis (tā toreiz sauca Džeku Vaitu) spēlēja ģitāru dažādās nelielās Detroitas garāžu grupās, kā arī strādāja par polsterētāju. Interesanti, ka viena no viņa agrākajām grupām tā arī saucās – The Upholsterers (Polsterētāji). Jau toreiz Džeks bija radījis savu grupu īpašo, neordināro skanējumu un nostādījis savu balsi tā, kā tā ir dzirdama arī lielākajā daļā viņa nākotnes skaņdarbos.

1996. gadā Džeks apprecējās ar bārmeni Megu Vaitu (Meg White), pieņēma viņas uzvārdu un sāka ar viņu kopā muzicēt. Džeks Vaits spēlēja ģitāru, bet Mega – bungas.

  Tā nu bija dzimusi grupa The White Stripes, ko varētu uzskatīt par atpazīstamāko grupu, kurā ir spēlējis Džeks Vaits. Džeka un Megas laulībai nebija lemts ilgs un rožains mūžs, bet viņu grupai gan. The White Stripes ātri vien izveidoja savu vizuālo tēlu – viss tikai sarkanā, melnā un baltā krāsā -, izgudroja mītus par sevi – Džeks un Mega visiem stāstīja, ka ir brālis un māsa -, kā arī radīja īpašu, sev raksturīgu muzikālo skanējumu, kurā panku un garāžu mūzika tika kombinēta ar blūza tradīcijām. The White Stripes aktīvi muzicēja, radīja albumus – The White Stripes (1999), De Stijl (2000), White Blood Cells (2001), līdz 2003. gadā nāca klajā leģendārākais šīs grupas albums Elephant.

Domāju, ka man piekritīs, ja teikšu, ka ir tādas dziesmas, kuras iedvesmo lielu daļu cilvēku sākt apgūt ģitārspēli. Tās ir dziesmas, kuras ģitārspēles amatieri spēlē mūzikas instrumentu veikalos, lai piemeklētu sev tīkamu ģitāru. Pie šādām dziesmām noteikti minama Deep Purple – Smoke on The Water, Metallica – Nothing Else Matters, kā arī  The White Stripes – Seven Nation Army. Jā, laikā, kad The White Stripes izdeva šo singlu, viņi bija uzskatāmi par īstām rokzvaigznēm – tādām, kuras cilvēki vēlas atdarināt.

Albumam Elephant sekoja vēl divi studijas albumi – Get Behind Me Satan (2005) un Icky Thump (2007). Kā viens no iemesliem The White Stripes darbības beigām ir minama Džeka Vaita iesaistīšanās projektā The Raconteurs, kā rezultātā 2006. gadā tika izdots albums Broken Boy Soldiers. Šīs grupas dalībnieki uzstāja, ka The Raconteurs jābūt īstai grupai, nevis tikai blakus projektam un tā nu The White Stripes albums Icky Thump izrādījās pēdējais šīs grupas albums, tomēr The Raconteurs savu darbību turpināja, izdodot vēl vienu studijas albumu Consolers Of The Lonely (2008).

Pēc darbošanās grupā The Raconteurs Džeks Vaits pievērsās solo karjerai. 2012. gada aprīlī tika izdots viņa albums Blunderbuss. Šis albums tika nominēts Gremija balvai kā labākais roka albums un gada albums, kā arī singls  Freedom at 21 tika nominēts kā labākā roka dziesma.

Skatoties uz Džeka Vaita panākumiem, var padomāt par to,  kas tad ir tas, ar ko viņa mūzika ir īpaša? Kas viņu atšķir no citiem ģitāristiem? Viena no atbildēm uz šo jautājumu varētu būt tā, ka Džeks Vaits nebaidās eksperimentēt. Par viņu var jokot – Džeks Vaits var spēlēt jebkuru lietu, kas izdod kādu skaņu. Tas ļoti labi redzams šajā piemērā:

Arī darbojoties grupā The White Stripes, Džeks Vaits radīja basģitāras skaņai līdzīgu skaņu ar elektrisko ģitāru. Neislīgšu tehniskajos risinājumos, kā to panākt, tikai akcentēšu faktu, ka eksperimentējot tas ir iespējams. Tāpat ir iespējams dziesmu My Doorbell lieliski nospēlēt uz basģitāras, izmantojot basģitārai ne tik raksturīgu skaņu.

Džeks Vaits savā muzikālajā karjerā grupā The White Stripes ir spēlējis arī citus instrumentus, piemēram, mandolīnu dziesmā Little Ghost, klavieres vairākās dziesmās albumā Get Behind Me Satan. Arī sitamie instrumenti viņam nav sveši. Dziesmā The Nurse Vaits spēlē marimbu, citās ir spēlējis bungas un tamburīnu. Džeks Vaits stāstā, ka bērnībā viņa istabā ir bijuši divi bungu komplekti, tādēļ tajā neesot bijusi vieta pat gultai.

Mūziķa karjerā var pienākt tāds brīdis, kad spēlēšanas stils ir izkopts tik tālu, ka šo mūziķi pēc tā var nekļūdīgi atpazīt. Džeka Vaita albums Blunderbuss ir tieši tāds, kādu no viņa varētu gaidīt, zinot viņa iepriekšējo muzikālo darbību. Var pavisam droši teikt, ka Džeks Vaits eksperimentējot ir atradis savu ideālo skanējumu un spēlēšanas stilu. Tāpēc arī mēs vēlamies novelēt visiem, kuri nodarbojas ar ģitārspēli, nebaidīties eksperimentēt un atrast, kā arī izkopt savu īpašo stilu un skanējumu. Iesakām noskatīties arī dokumentālo filmu It Might Get Loud (2008), kurā par savu dzīvi un mūziku stāstā trīs ievērojami ģitāristi – Džeks Vaits, Džimijs Peidžs un The Edge (U2).