Čau, ģitāromāni! Te būs neliels materiāls par Rodrigo un Gabrielu – ģitāristu duetu no Meksikas, kas specializējas akustisko ģitāru spēlēšanā. Duetā ir Rodrigo Sančess (Rodrigo Sánchez, soloģitāra), un Gabriela Kintero (Gabriela Quintero, ritma ģitāra). Mūziķi kļuva populāri spēlējot Dublinas krogos un, pateicoties savam neparastajam spēlēšanas stilam un oriģinālajiem skaņdarbiem, ieguva daudz pielūdzēju ne tikai akustisko ģitāristu, bet arī smagās mūzikas pielūdzēju vidū. 

Biogrāfija
Rodrigo Sančess un Gabriela Kintero ir divi meksikāņu izcelsmes ģitārspēles virtuozi, kas šobrīd dzīvo un spēlē Dublinā. Viņiem ir izdevies radīt savu, unikālu akustisko ģitāru skanējumu, kas nu jau ir plaši pazīstams visā pasaulē. Viņu radīto mūziku ir grūti definēt, tā apvieno pasaules mūziku un rokmūziku ļoti iztektā spāņu mūzikas ietekmē. Uguni viņu radītajai mūzikai piedod metāls, kas ir abu ģitāristu mūža aizraušanās. Pagājušajā gadā Rodrigo y Gabriela pārspēja gan Arctic Monkeys, gan Džoniju Kešu (Johnny Cash) ieņemot pirmo vietu Īrijas čārtos.

Rodrigo prot veikli spēlēt ar pirkstiem un variēt spēles ātrumu no agresīvi ātras līdz juteklīgām dvēseli plosošām lēnām notīm. Savukārt Gabrielai piemīt ātra, ritmiska tehnika. Viņas perkusionistes talants ļauj viņai spēlēt uz stīgām, vienlaikus pirkstiem bungojot pa ģitāras korpusu. Šī tehnika nepārprotami nāk no flamenko mūzikas, kuru viņi arī atzīst par vienu no savas iedvesmas avotiem, lai arī viņi uzsver, ka tās ietekme ir neliela. Dueta repertuārs sniedzas tālu pāri labi zināmu latīņu folka ģitāristu stilam, pateicoties diezgan ievērojamai metāla mūzikas ietekmei: viņu Led Zeppelin dziesmas „Stairwy to Heaven” un Metallica „Orion” interpretācijas ir iedvesmojušas daudzus citus mūziķus.

Vēsture
Rodrigo un Gabriela iepazinās vēl tīņu gados Mehiko pilsētas kultūras namā, kur Rodrigo brālis strādāja par direktoru. Rodrigo spēlēja bungas savā grupā Castlow (šīs bija slepens vārds, kuru viņš tā arī neatklāja Gabrielai). Taču kad Gabriela pievienojās grupai, Rodrigo nomainīja grupas nosaukumu uz Tierra Acida. Partneri kopā devās mūzikas ceļojumā; jaunieši – metāla fanātiķi, kuriem neizdevās iestāties Konservatorijā un kuri pievērsās rokmūzikai. Pirms pievienoties grupai Tierra Acida, Gabriela vadīja trīs meiteņu grupas: Las Brujas, Subterraneo un Las Formingas. Atceroties, kā sākusi darboties jaunajā Tierra Acida grupā, viņa stāsta: „Tas bija garīgs darbs! Mēs mēģinājām pa piecām stundām dienā, katru dienu, ar ļoti neilgiem pārtraukumiem un pat sarunājāmies ļoti maz.”

Tierra Acida spēlēja visparastākajos Mehiko klubos un iztika no gadījuma darbiem (Gabriela mācīja vietējiem bērniem spēlēt Metallica rifus; Rodrigo sacerēja mūziku televīzijas programmām). Viņi ierakstīja albumu, taču neparakstīja līgumu ar ierakstu kompāniju par turpmākiem ierakstiem. Tā vietā viņi plānoja koncentrēt savu uzmanību uz vairāku ģitārspēles stilu apguvi. Īstenībā viņi vienkārši vazājās apkārt ar draugiem un iztika no tā, ka spēlēja bosanovas dažādu hoteļu bāros. „Pēc tam mēs nolēmām aizbraukt uz Eiropu”. 

Par pirmo pieturas punktu kļuva Dublina. „Tā bija mums visnepazīstamākā vieta,” skaidro Gabriela, kas ir runīgākā no abiem. „Vēl arī tāpēc, ka viena meksikāņu sieviete piedāvāja mums savu māju tur”. Tā viņi divatā naktī ielidoja Dublinā, ar 1000 dolāriem kabatā un nerunājot angliski. Ierodoties pie mājas, viņi pie durvīm atrada zīmīti, kurā bija teikts, ka viņi tomēr nevar te palikt, tāpēc viņi visu nakti braukāja ar taksi pa dažādām viesnīcām un moteļiem. Galu galā viņi noīrēja vienu istabiņu un jau ļoti drīz viņu naudiņa izgaisa: „Tad mums nācās muzicēt uz ielām, lai nopelnītu sev iztiku”.

Tas bija 1999. gads.: „Mēs bijām eksotiski subjekti!” Viņu slava izplatījās ātri un jau drīz viņiem piedāvāja koncertēt dažādu cilvēku mājās, kāzu ballītēs un galeriju atklāšanās. Viņi spēlēja gan dažādas pazīstamas dziesmas, gan savas kompozīcijas: „Mēs joprojām gribējām sacerēt metālu, taču viss, kas mums sanāca bija latīņamerikāņu mūzika!”.
Dublina ļoti strauji attīstījās tolaik, ar visām jaunajām mūzikas skatuvēm, galerijām un augošo roka pasauli. Un diviem meksikāņu muzikantiem, kas džemoja ar vietējiem folka muzikantiem dažādos bāros un klubos. Ziemā viņi pārcēlās uz Dāniju un viss sākās no jauna – šoreiz spēlējot uz ielām, kad gaisa temperatūra bija mīnus 3 grādi. Neilgais Kopenhāgenā pavadītais iedvesmoja viņus uzrakstīt divus gabalus no jaunā albuma „Diablo Rojo”.

Tālāk viņi devās uz Barselonu, taču šoreiz daudzi klubu īpašnieki gribēja, lai viņi spēlē mariačī (mariachi – meksikāņu mūzika, ko izpilda meksikāņi ģērbušies meksikāņu kostīmos ar tām lielajām cepurēm galvās). Tādējādi tāpēc, ka viņiem neļāva spēlēt savā unikālajā stilā, Rodrigo un Gabriela beidzot atkal nonāca ielās, kur viņiem mierīgi dzīvot neļāva Katalonijas policija. Tieši tajā laikā viņi saņēma zvanu no Īrijas un viņus uzaicināja atgriezties un spēlēt jaunatvērtajā klubā Sugar Club. Deimiens Raiss (Damien Rice), kas arī bija ielu muzikants un sadraudzējās ar Rodrigo un Gabrielu viņu ielu koncertēšanas laikā Īrijā, uzaicināja viņus piedalīties savos koncertos un jau 2003. gadā viņi ierakstīja „Re-Foc” un vēlāk „Live Manchester and Dublin”, kas deva viņiem iespēju iekļauties pasaules mūzikas apritē. 

Mūzika
Rodrigo un Gabriela apzīmē savu mūzikas stilu kā „fusion music”: „Tās pārsvarā ir latīņamerikāņu harmonijas un ritmi, taču ar roka struktūru. Tas nav džezs, jo tas ir strukturēts un mēs neimprovizējam; mūsu solo ir tieši tādi paši kā ierakstos, kā metāla fani un ģitāristi, kas vienmēr vēlas dzirdēt TO PAŠU SASODĪTO SOLO!”

Viņu īpatnējo stilu ietekmēja daudz kas, sākot no ģimenes salsas ierakstiem, līdz Gabrielas tantes Pink Floyd, Black Sabbath, Queen un Led Zeppelin vinila platēm. Rodrigo un Gabrielas mūzikas gaume daudz neatšķīrās, arī viņš daudz klausījās roka klasikas pārstāvjus. Taču vissvarīgākais ir tas, ka viņi abi izauga Meksikas „metāla ēras” laikā. „Cilvēki gaida, ka divi akustiskie ģitāristi spēlēs klasisko mūziku, taču mēs spēlējam arī izvilkumus no Led Zeppelin, Hendriksa un Metallica, un mēs darām tieši to pašu ar Stairway to Heaven!”
Flamenko pieminēšana uzreiz izraisa asu reakciju: „Daudziem mūzikas faniem tas skan kā flamenko, un mēs esam lieli šīs mūzikas piekritēji, taču mēs to nespēlējam” saka Gabriela. „Vienīga līdzība ar to mūziku ir tas, ka tā ir ģitāru mūzika un tā ir ļoti ritmiska”.

Viņu trešā albuma Rodrigo y Gabriela (2006) producents Džons Lekijs (John Leckie) (Radiohead, Muse, My Morning Jacket) ieradās pie viņiem uzreiz pēc viņu demo ieraksta saņemšanas, ko viņi bija nosūtījusi Īrijas ierakstu kompānijai (un viņš pārzvanīja uzreiz nākamajā dienā). Viņi sarunāja, ka rakstīsies uzreiz „dzīvajā” un Rodrigo un Gabrielu atveda uz studiju Anglijā, kur viņi nospēlēja kā koncertā: „Mēs spēlējam dziesmu pēc dziesmas un tikai „Orion” dziesmai ir pārklājumi vairākās vietās”.

2009. gadā Rodrigo un Gabriela ierakstīja savu trešo studijas albumu, kas saucas 11:11. Albums tika ierakstīts Meksikā, Ikstapā. 2010. gadā Rodrigo un Gabriela bija plānojuši tūri pa Ziemeļameriku, kuru viņiem diemžēl nācās atcelt Gabrielas veselības stāvokļa dēļ. Viņas fiziski smagais spēlēšanas stils un iepriekšējā gadā sniegtie neskaitāmie koncerti radīja pārāk lielu slodzi viņas labās rokas muskuļiem un saitēm. Ārsti ieteica paņemt nelielu pārtraukumu un kādu laiku neuzstāties, jo šādas slodzes var radīt sarežģījumus.

Izmantotie materiāli:

http://en.wikipedia.org/wiki/Rodrigo_y_Gabriela
http://www.rodgab.com/history.htm

Bildes no:
http://www.brooklynvegan.com

http://www.last.fm/music/Rodrigo+y+Gabriela/+images/

Tulkoja un apkopoja – hitch3r (aka Vladislavs Punculs)