Čau, ģitāristi un ģitārdraugi! Šodien vēlamies pastāstīt par vienu no ievērojamākajiem rokenrola mūziķiem un izcilu ģitāristu, kurš ietekmēja daudzas rokenrola paaudzes – Čaku Beriju. Rakstā tiks apskatīta šī mūziķa biogrāfija, kā arī mazliet viņa spēlēšanas stils.
Ja rokenrolam ir vārds, tad tas ir Čaks Berijs. Muzikālās frāzes ko viņš ir radījis, kļuva par plaši izplatītām, ko ģitāristi visā pasaulē spēlē joprojām. Viņa mūzikas un tekstu vienkāršais skaistums iedvesmoja ļoti daudz grupu. Pateicoties drūzmai atdarinātāju, Berijs kļuva par gandrīz vai par mītisku elku, kuru visi pazīst, bet reti kurš prot novērtēt pa īstam. Čaka Berija mūzika apsteidza savu laiku. Viņu ciena arī mūsdienās par to, ka viņš patiešām prot izklaidēt cilvēkus. Berijs guva panākumus vērojot auditorijas reakciju un attiecīgi spēlējot, kā arī augstāk par visu vērtējot viņa klausītāju prieku. Šo iemeslu dēļ tādas melodijas kā “Johnny B. Goode,” “Maybellene” un “Memphis” ir kļuva par himnām amerikāņu jaunatnei un popkultūrai. Berijs ir kļuvis par elku, kas nodibināja rokenrolu kā mūzikas stilu.
https://www.youtube.com/watch?v=rVT65M4mRnM
Biogrāfija
Čārlzs Edvards Andersons Berijs ir dzimis Sentluisā (St. Louis) 1926. gada 18. oktobrī reliģiozā ģimenē ar stingriem noteikumiem. Viņš spēlējās pagalmā ar saviem vienaudžiem un dziedāja gospeļu korī baptistu baznīcā. 15 gadu vecumā viņš pirmo reizi paņēma rokās četrstīgu tenora ģitāru un ātri iemācījās spēlēt „trīsakordu” blūzu. Ļoti drīz ar pašmācību, grāmatu un gadījuma stundām no vietējiem ģitāristiem Berijs iemācījās pietiekoši daudz akordu, lai pēc dzirdes atkostu meldiņus ko atskaņoja vietējā radiostacija. Viņš centās atdarināt sava elka Neta Kinga Koula (Nat King Cole) vokālo dzidrumu, tai pašā laikā spēlējot blūza dziesmas no Madija Votersa (Muddy Waters) repertuāra. Savai pirmajai uzstāšanas reizei Berijs izvēlējās izpildīt Džeja Makšana (Jay McShann) dziesmu”Confessin’ the Blues”. Tas bija vēl skolas gados mācekļu muzikālā priekšnesumā, kad blūzs bija jau salīdzinoši populārs, bet uzskatīts par ne visai piemērotu šādam pasākumam. Viņš dabūja vētrainus aplausus par savu pārdrošo izvēli un kopš tā laika Berijam bija lemts būt uz skatuves.
1952. gadā 26 gadu vecumā Berijs beidzot izgāja plašākā auditorijā kā viens no trijiem grupas dalībniekiem, kuri spēlēja visdažādākos stilos, sākot no vienkārša Čikāgas blūza un beidzot ar „klab-blūzu” no Amerikas rietumu piekrastes. Drīz vien Berijs kļuva par pianista Džonija Džonsona populārās instrumentālās grupas līderi. Ap 1955. gadu Berijs kļuva par vienu no labākajiem Sentluisas klubu skatuvē. Taču neskatoties uz zināmiem panākumiem mūzikā, Berijs joprojām strādāja pilnu darbadienu fabrikā, lai nodrošinātu sievu un bērnus.
1955. gadā Berijs devās uz Čikāgu, kur nokļuva Madija Votersa koncertā. Pēc koncerta Čaks Berijs piegāja pie Madija un pajautāja, pie kā viņam vērsties, lai ierakstītu savas dziesmas. Voters aizsūtīja viņu pie Leonarda Česa (Leonard Chess), viena no vadošajiem blūza leibla “Chess Records” īpašniekiem. Berijs pirms tam vēl nebija ierakstījis nevienu dziesmu, taču atgriezās mājās un uz ātro sakomponēja dažus tekstus un aranžējumus un ierakstīja to visu. Kad viņš atbrauca atpakaļ pie Česa uz Čikāgu, viņam līdzi bija četras dziesmas: lēnais blūzs „Wee Wee Hours” un trīs meldiņi ar kantrī piegaršu – “You Can’t Catch Me” “Thirty Days” un “Ida Red”. Česam vislabāk patika pēdēja dziesmiņa, ko vēlāk pārdēvēja par “Maybellene”.
Noslēdzot līgumu, Berijs atgriezās uz Sentluisu pie savas parastās dzīves, taču tā kardināli izmainījās, kad viņa ierakstītā dziesma „Maybellene” kļuva par nacionālo hītu un ieņēma piekto vietu pop-čartos. Dažu gadu laikā pēc „Maybellene”panākumiem, Čaka Berija ierakstītās dziesmas par pusaudžu mīlestību un dzīvi gandrīz visu laiku tika iekļautas hītu topos. Viens pēc otra sekoja hīti “Roll Over Beethoven”, “School Days”, “Rock and Roll Music”, “Sweet Little Sixteen”, “Johnny B. Goode”, “Carol”, “Back in the USA” un citas dziesmas. Kad Berijs kļuva par pieprasītu mūziķi, viņš atlaida savu menedžeri un grupu. Dzimtajā Sentluisā viņš sāka uzpirkt nekustamos īpašumus, atvēra savu naktsklubu un uzcēla Berija parku ģimenes izklaidei.
Stils un spēles paņēmieni
Protams, Čaks Berijs neizgudroja rokenrolu, taču viņš nepārprotami veica milzīgu ieguldījumu tā attīstībā. Līdzīgi Elvisam, viņš jauca blūzu ar kantrī, izveidojot jaunu mūzikas stilu. Lielisks piemērs tādam sajaukumam ir „Maybellene”. Berijs spēlē kantri ritmu, bet Villijs Diksons (Willy Dickson) „plaukšķina” pa kontrabasa stīgām. Daudzos ierakstos, tai skaitā arī „Johnny B. Goode”, Berija ģitāra spēlē solo vai ritmu ar astotdaļās, bet tajā pašā laikā ritma sekcija spēlē „punktēto” svinga ritmu, kas rada neiedomājamu efektu.
Viena no Čaka Berija solo īpatnībām ir double-stop izmantošana (divu nošu intervāls). Šo īpatnību viņš ieguva no tādiem slaida ģitāristiem kā Madijs Voterss un Elmors Džeimss (Elmore James), kā arī imitējot sava taustiņspēlētāja Džona Džonsona (John Johnson) partijas, kurš spēlēja ar akordiem augstākajā reģistrā, lai pārspētu ritma-sekciju.
Vispazīstamākā Čaka Berija frāze ir „Johnny B. Goode” dziesmas ievads, ko viņš izmantoja daudzās citās dziesmās. Tas pilnībā nebija Berija izgudrojums, bet viņš kā daudzu stilu lietpratējs pārņēma šo ideju no citiem mūziķiem un attīstīja to.
Tāds ir Čaks Berijs -nepārprotami viena no ietekmīgākajām rokenrola figūrām un viens no rokenrola mūzikas pionieriem. Viņam piemīt īpašs talants, kas izpaudās gan viņa dziesmu tekstos, gan mūzikā, gan izpildījumā. Džons Lenons ir teicis: „Ja jūs mēģināsiet dot rokenrolam citu vārdu, tad tas vārds būs Čaks Berijs”.
