Intervija ar Zaku Vaildu (Zakk Wylde)

Džefrijs Filips Vīdlants (Jeffery Phillip Wiedlandt) ir dzimis 1967. gada 14. janvārī Ņūdžersijā. Šobrīd plašāk pazīstams kā kādreizējais Ozija Osborna (Ozzy Osbourne) un šobrīdējais Black Label Society ģitārists Zaks Vailds (Zakk Wylde). Black Label Society jaunais albums „Order Of The Black”, kurš pārdošanā nonāca šī gada augustā, ir viens no lielākajiem ass-kickin’ albumiem visā ģitārista Zeka Vailda grandiozajā ass-kickin’ karjerā. Albums ir pilns ar smagiem un sulīgiem killer rifiņiem, kas arī vainojams pie šī albuma lieliskajiem panākumiem ASV mūzikas tirgū. Oriģinālās intervijas autors Pīters Hodžsons (Peter Hodgson) intervē Zeku Vaildu šī albuma prezentācijas vakarā.

Kad pēdējoreiz runājām, tu vēl veidoji savu ierakstu studiju. Tagad, kad viss ir pabeigts, kāda tā ir?

Vecīt, tā ir satriecoša. Mēs izmēģinājām Black Label Bunker studiju, ierakstot un apstrādājot kādu skaņdarbu. Tajā brīdī biju neiedomājami priecīgs. Galvenais, ka ierakstot dziesmu, tā nav jānes nekur citur apstrādāt. Turpat uz vietas viss sanāk lieliski. Tomēr šo pirmo ierakstu mēs aiznesām arī uz citu studiju apstrādāt, kurā bija tā lielā SSL skaņu pults utt., lai pārbaudītu mūsu studijas kvalitāti, tomēr mūsu studijā apstrādātais variants izklausījās labāk.

Vai šajā albumā var just to enerģiju, kuras nebūtu tad, ja jūs ierakstītos citur un nepārtraukti skatītos pulkstenī?

Nu, ja godīgi, tad īstenībā, nebija nekādas lielās atšķirības. Es tāpat nekad neskatījos pulkstenī. Nē. Veids, kā mēs veidojam Black Label albumus ir ļoti vienkāršs. Mēs ieejam studijā un uzreiz „dzenam”

Ar enerģiju viss ir kārtībā

dziesmas ārā no sevis. Tas būtu tāpat, kā, ja es ar tevi šodien aizietu uz studiju, tur pa radio skanētu, piemēram,  Led Zeppelin „Whole Lotta Love” vai kaut kas tamlīdzīgs, un aiziet: „Vecīt, taisām kaut ko tādu, to „kaifīgo”, plūstošo rifu. Tad pievienosies bungas un vokāls, un aiziet!” Saproti, ko es domāju? Līdz brīdim, kad tiekam studijā, visi ir vienkārši relaksēti, un jau nākamajā brīdi visi kopīgi kaut ko spēlē. Ja mēs gribam kaut ko sulīgu, tad mēs arī spēlēsim kaut ko sulīgu. Īstenībā man nekad nav bijis nekādu problēmu kaut kur ierakstoties. Kad mēs paralēli koncerttūrei strādājām pie „Hangover Music” albuma, mums kādu brīdi bija astoņu dienu pārtraukums kaut kur Nešvilā, tāpēc es teicu: „Tim, vienkārši dabū mums kādu studiju. Mēs aizietu un uztaisītu pāris labus gabalus.” Es diezgan daudz autobusā spēlēju akustisko ģitāru, lai kaut kā atspēkotu smagos gabalus, kurus mēs nepārtraukti spēlējām koncertos. Kad mēs dabūjām studiju, tad daudzus gabalus patiešām tur arī pabeidzām. Pēc manām domām, ir tā, ka, ejot uz jebkuru studiju – Olympic, kur ierakstās visas manas iemīļotākās grupas, „Abbey Road”, „Electric Lady Land”, tiklīdz, kā tiec iekšā, tu esi kā mazs bērns ar daudz krāsainiem krītiņiem un tev priekšā ir liela krāsojamā grāmata. Tas vienmēr ir lieliski pavadīts laiks.

Runājot par liriskajām dziesmām, ceturtais gabals jaunajā CD – „Darkest Days” – es esmu pamanījis, ka vienalga kādai grupai, kādam stilam, ceturtā dziesma albumā vienmēr ir viena no vieglākajām, saldākajām, ceturtajā numurā es vienmēr atrodu vismelodiskāko, „savējo” dziesmu, saproti?

Es to uzrakstīju.

Ko tu vari pastāstīt par šo dziesmu?

Es to rakstīju, spēlējot ģitāru pēc tam, kad dzirdēju kādu Rolling Stones dziesmu pa radio. Tā varēja būt „Wild Horses”, vai kaut kas tāds. Es vienkārši improvizēju uz akustiskās ģitāras, un tas beidzās ar šīs dziesmas izveidi.

Zakk Wylde ar Graveyard Disciple ģitāru

Dziesmas „Black Sunday” sākumā ir tā smuki pastrādāts ar tremolo. Vai tas ir Epiphone Graveyard Disciple?

Jā, tas ir GD. Viņš arī ļoti gribēja piedalīties šī albuma ierakstā! (smejas)

Es varu tikai iedomāties. „Izvēlies mani! Mani!”

Kā jau teicu, vecīt, Epiphone čaļi ļoti kārtīgi piestrādāja pie šīs ģitāras. Šobrīd es to izmantoju arī spēlējot dzīvajā. Tā ir lieliska ģitāra.

Tā, „Time Waits For No One”. Man jābūt uzmanīgam, sakot šīs dziesmas nosaukumu, jo ar austrāliešu akcentu izklausās it kā es teiktu: „Tom Waits for no one” (Toms Veitss negaida nevienu (Toms Veitss ir amerikāņu mūziķis))

(Smejas) Tom waits for no one! Nu, viņš patiešām negaida, viņš ir pārāk aizņemts visu laiku vinnējot tās Academy Awards balvas! Bet jā, es klausījos arī nedaudz mierīgāku mūziku.

Tas ir forši! Man patīk dzirdēt arī klavieres, jo šajā albumā ir arī diezgan pasmagi gabali, bet vienmēr ir kaut kas , kas to visu līdzsvaro.

Tas noteikti ir kā brauciens amerikāņu vilcieniņā.

Un jau atkal, tas akustiskais gabals „Chupacatra”. Tas ir vienkārši lielisks!

Man ļoti patīk tādi ģitāristi kā Als DiMeola (Al DiMeloa), Džons Maklaflins (John McLaughlin), Pako de Lusia (Paco de Lucia), kā arī daudzi citi flamenko ģitāristi. Tie ir tik apbrīnojami mūziķi. Un, ja Tu neiedvesmojies, klausoties tādu mūziku, tad… kad es nenodarbojos ar metālu vai hārdroku, tad tāda mūzika ir kaut kas jauns un labs, ko ir vērts paspēlēt. Man patīk skatīties arī džeza video. Man ir pāris Alana Holdsvorta (Allan Holdsworth) un Džona Maklaflina mācību video. Tu vienmēr vari iemācīties kaut ko jaunu un to iekļaut savā spēlēs stilā. Konkrēti šo skaņdarbu es izdomāju kādu laiku atpakaļ braucot kārtējā koncertturē. Lai gan tādas lietas man jau sen ņēmās pa galvu.

Jā! Kad es biju apmērām 13 gadus vecs, man mūzikas skolotājs teica: „Beidz klausīties to sūda metālu!” un viņš man iedeva „Guitar Trio” albumu. Protams, 13 gadu vecumā es negribēju klausīties mūziku, ko man iedod mūzikas skolotājs, jo tas nebūtu stilīgi, bet īstenībā es zināju, ka tā ir laba mūzika.

Nu, „sūda metāls” īstenībā arī ir laba mūzika, viss jau ir labs, saproti, ko es ar to domāju? Bet, kad Tu dzirdi Guitar Trio – McLaughin, Paco un Al – tas jau ir kaut kas īpašs.

Godspeed Hell Bound – mīlu šo gabalu.

Jā, te nu tu runā par metālu! Tā ir jūsu paaudzes heavy metal dziesma! Mēs vienkārši ākstījāmies studijā, un sanāca viens kārtīgs metāla maršs. Tā viss, kas šobrīd notiek, izklausās man. Es televizorā skatījos kaut kādu militāro kanālu, tur stāstīja par Otro pasaules karu, un tikmēr izdomāju šo rifiņu.

Vēl viena dziesma, kuru es vērtētu ļoti augsti ir “Riders of the Damned”. Tas izklausās pēc klasiskajiem Zeka rifiem.

Liels paldies, vecīt! Šī dziesma man atgādina Led Zeppelin, Black Sabbath, kā arī manu mīlestību pret visiem vecajiem rifiem, saproti?

Un tagad, kā jau ģitāristam, man tev vajadzētu uzdot dažus konkrētus jautājumus par ģitārām.

Uz priekšu!

Pirmais, ko es gribētu uzzināt ir, kur tu iemācījies „likt ģitārai spiegt” (pinch harmonic)?

No Billija Gibonsa (Billy Gibbons), ZZ Top ģitārista, man patika tas, kā viņš izmantoja šo knifiņu dziesmā La Grange. Es paprasīju savam ģitārskolotājam: „Ko viņš tur īsti dara? Kā viņš iegūst to skaņu?” Es nezināju, kā to izdarīt, bet skolotājs man to parādīja, un es biju sajūsmā, toreiz es to uzskatīju par labāko, ko ar ģitāras skaņām var izdarīt. Bet jā, pamatā iedvesmojos tieši no Billija Gibonsa.

Tik daudz ģitāristu to dara ar ģitāras vidējām notīm, bet tu, iespējams, esi pirmais, kas to dara arī ar zemākajām skaņām.

Tagad ir tāds joks, ko bieži dzirdu – kad kādu grupu dziesmās cilvēki izdzird, ka ģitāristi tā dara, viņi

Zeks jaunībā

man prasa: ”Zek, Tu taču dabū kādu autoratlīdzību par to?” Kad mēs bijām Ozzfestā (metāla un rokmūzikas festivāls ASV), katrs sīkais taisīja pinch harmonics un Niks (Black Label Society ritma ģitārists) man teica: ”Dabūsi ceturtdaļdolāra par katru reizi,” un vēlāk paziņoja: „Vecīt, tu šodien nopelnīji $14.50!” Tas šobrīd ir tāds kā populārākais joks. Tāpēc tagad, katru reizi izdzirdot pinch harmonics, cilvēki man pamet 25 centus.

Man ļoti patīk veids, kā tu izmanto Twitter – tu esi gandrīz kā ģitārskolotājs, visu laiku dalies pieredzē un sniedz dažādus padomus. Vai esi kādreiz domājis par mācību DVD vai grāmatas izdošanu?

Īstenībā, jā. Ja jau tu par to ierunājies, tad varu pastāstīt, ka es šobrīd taisu kādu mācību grāmatu ģitāristiem. Tā būs Zeka Vailda Black Label ģitāru Bībele (The Zakk Wylde Black Label Guitar Bible). Pie tās es šobrīd diezgan daudz strādāju. Tajā būs pilnīgi viss: mani mīļākie ģitāristi, aparatūra, visas manas ģitāras, pilnīgi viss. Protams, arī visas gammas, skaņkārtas utt. Es domāju, ka mēs izdarīsim tā, lai viss būtu līdzsvarā. Šai grāmatai līdzi nāks arī DVD. Tajā būs sīkāk apskatīti visi mani solo un parādīts, kā tas viss ir saistīts ar gammām, uz kurām balstīts konkrētais solo. Tā lai viss būtu skaidrs un loģiski saprotams. Galvenais, ka man ļoti patīk veidot šādu mācību grāmatu. Ja laikā, kad es biju 15 gadus vecs, būtu pieejama šāda grāmata par, piemēram, Rendijs Rouds (Randy Rhoads) (kādreizējais Ozija ģitārists), es būtu pirmais rindā pēc tās.

Kaut kad nesen redzēju, ka tu Twitterī pieminēji Džimija Peidža (Jimmy Page) Telecaster kopiju.

Jā, tas ir mans vecais Telecaster, kuru es izmantoju dziesmā Farm Fiddling (90. gadu sākumā). Man mājās ir kaudze ar bildēm, kurās ir redzams Džimijs Peidžs spēlējam oriģinālo instrumentu, un viens no maniem čomiem, Dens Lorenss (Dan Lawrence), ir gatavs man tādu uztaisīt. Viņš teica: „Zek, vienkārši ļauj man to izdarīt. Arī man ir daudz bilžu ar Džimiju.” Es mīlu Džimija Peidža mūziku, kurš gan to nemīl? Tas ir forši, ja tev mājās stāv kaut kas tāds.

Tad kādas ģitāras tu izmantoji jaunajā CD?

Es izmantoju tikai Gibson Grail, savus signature modeļus, to Epiphone GD un Rebel.

 Kā tava Rebel ģitāra izskatās šobrīd?

Viņai viss kārtībā, vecīt. Tās gals trīs reizes ir bijis nolauzts, bet kopumā viss ir kārtībā.

Vai tev ir kādas idejas par kādu jaunu signature aparatūru?

Jā, vecīt! Ar Dunlop šobrīd strādājam pie jauna distortion pedāļa, man vienkārši sagribējās uztaisīt vēl vienu. Nesen laidām klajā arī chorus pedāli. Man ir vēl dažas idejas ģitāru dizainam, tāpēc arī kaut kas tāds varētu drīzumā parādīties. Īstenībā šobrīd es ļoti aktīvi nodarbojos arī ar šīm lietām.

Kā tu izmanto savu chorus efektu dziesmās?

Es to izmantoju ļoti daudzējādi, galvenokārt lai paplašinātu skanējumu un to nedaudz pasaldinātu. Ar to var dabūt arī visas tās interesantās skaņas. Endijam Samersam (Andy Summers) no Police ir lieliskas chorus skaņas. Un man ļoti patīk Father Randy skaņa koncertos. Es domāju, ka Rendija mūzika dzīvajā pat skanēja labāk nekā ierakstos.

Vai tev ir bijusi iespēja paklausīties jauno Ozija Osborna albumu?

Jā, un tas, ko es dzirdēju, izklausījās lieliski. Ozijs dzied izcili, Gazs uz ģitārās pārspēj pats sevi, un es esmu priecīgs arī par Blasko (basģitāra) – viņu es uzskatu arī par daļu no Black Label – es domāju, ka viņiem visiem kopā sokas lieliski.

Tekstu tulkoja un sagatavoja Ernests Bordāns

Oriģinālā intervija atrodama: iheartguitarblog.com

Foto no: metal.com; zimbio.com; iheartguitarblog.com; uludagsozluk.com

Print Friendly

8 thoughts on “Intervija ar Zaku Vaildu (Zakk Wylde)

  1. To Hmm. “Zeks” gan. Iesaku pamācīties par angļu personvārdu atveidi latviešu valodā. 😉

  2. Tad tavs skolotājs ir sūdu reperis, nezina īstu mūziku. Kad tikai dzied savus reperus un māca saviem skolniekiem fuck un viss. Jūsu skola noteikti esat pilns ar jaunajiem mūzikas faniem.

    Man patīk smagā mūzika, gotika mūzika, emo mūzika,
    rock n roll tā man ļoti patīk, Tautiskās mūzikas, kristīgās mūzikas, kas ir skumjas dziesmas, it īpaši Ziemassvētku dziesmas. Jūsu jaunatne klausāties, kas ir stilīgs, kam nav pat mūzika, tikai fuck utt.

    kā piemēram (Metallica, AC DC, Blut Engel, Lunatica, Agronize, Vangelis, Elviss Pressly, The Beatles, John Lennon, Enya, Within Temptation, Elis, Bethoween, Evanesence, BB King, Nirvana, Lord, Jumprava, Lāčplēsis, Līvi, Ozzy Osbourne, Led Zeppelin, Kiss, Kino (krievu grupa), utt.) Jūs pat nezināt viņu grupas nosaukumus.

    Īstā mūzika ir šitādas mūzikas, man patīk vecmodīgās mūzikas, tādēļ viņiem ir īstā leģenda un īstā mūzika, pat arī smagajiem metālistiem ir īstā mūzika. Žēl ka vairs nav mūsu laikos, tāda mūzika tik daudz. Tagad tikai reps, klubņiku un jauno popu nejēdzīgās mūzikas.

  3. Un ja būtu tādu mūziku kā rock n roll, metal utt, noteikti jaunie cilvēki, saprastu kas ir īsta un skaista mūzika.

Leave a Comment

Draugiem.lv pase