The Cure ir angļu rokgrupa, kas izveidota 1976. gadā. Grupa ir piedzīvojusi daudzas dalībnieku maiņas. Tās vienīgais nemainīgais dalībnieks ir grupas vokālists, ģitārists un dziesmu rakstītājs Roberts Smits (Robert Smith). Pirmoreiz The Cure sāka rakstīt dziesmas septiņdesmito gadu beigās, kad ierakstīja savu debijas albumu Three Imaginary Boys. Šis albums, kopā ar dažiem citiem šīs grupas singliem, ierindoja The Cure pie tā laika Anglijas post-punk un new wave kustībām. Astoņdesmito gadu sākumā grupas aizvien tumšākā un spocīgākā mūzika palīdzēja izveidot un definēt gotiskā roka žanru.
Pēc albuma Pornography (1982) izdošanas, grupas turpmākais liktenis bija neskaidrs un Smits bija ar mieru mainīt grupas iegūto drūmo tēlu. Ar singlu Let’s Go to Bed, kas tika izdots tajā pašā gadā, Smits iesāka grupas mūzikā ievietot popmūzikai raksturīgo jūtīgumu, kā arī pieņēma sev īpašu skatuves tēlu. Grupas popularitāte šo inovāciju dēļ auga – īpaši ASV, kur dziesmas Just Like Heaven, Lovesong un Friday I’m in Love tika iekļautas Billboard top 100 tabulās. Deviņdesmito gadu sākumā The Cure jau bija viena no pasaules populārākajām alternatīvā roka grupām. Līdz 2004. gadam grupa tika pārdevusi 27 miljonus albumu. Grupa savas karjeras laikā ir izdevusi četrpadsmit studijas albumus, desmit EP albumus (EP, jeb extended play ir ieraksts, kurš satur vairāk skaņdarbu, nekā singls, taču mazāk, nekā pilns albums) un vairāk par trīsdesmit singliem.
The Cure ļoti bieži tiek piedēvēts gotiskā roka žanrs un tā tiek uzskatīta par vienu no šī žanra definējošām grupām. Pati grupa tomēr nepiekrīt šādai klasificēšanai – viņi uzsver, ka nav gotiskā roka grupa. Roberts Smits saka: “Ir ļoti žēl, ka vēljoprojām mūs uzskata par gotisku grupu. Mēs neesam iedalāmi. Es domāju, ka mēs bijām post-punk grupa, kad sākām spēlēt, taču šobrīd mūs kaut kur iedalīt nav iespējams. Mēs vienkārši spēlējam Cure mūziku, lai arī kas tā būtu.” Smits ir arī paudis savu nepatiku pret gotisko roku, saukdams to par neticami trulu un monotonu kapu mūziku. Lai gan tiek uzskatīts, ka The Cure spēlē tumšu un drūmu mūziku, viņi ir radījuši arī diezgan daudz optimistisku dziesmu.
Par grupas The Cure muzikālajām iezīmēm tiek uzskatītas dominējošas un melodiskas basa partijas, žēli gaudulīgs un aizžņaugts vokāls un liriska apsēstība ar eksistenciālismu – gandrīz vai pilnīgs izmisums dziesmu vārdos. Lielākā daļa dziesmu sākas ar to, ka Roberts Smits un Saimons Galups (Simon Gallup) (The Cure basists) sacer bungu un basa partijas. Abi mājās ieraksta savas demo versijas un tad nes uz studiju. Smits saka: “Cilvēki, pieminot The Cure skaņu, visbiežāk domā dziesmas, kas balstītas uz sešu stīgu basu, akustisko ģitāru, manu balsi un stīgu skaņu no sintizatora.” Taustiņinstrumenti šajā grupā ir tikuši izmantoti kopš albuma Seventeen Seconds un vajadzība pēc tiem šajā grupā gadu gaitā ir tikai augusi.
The Cure pirmie mūzikas video ir tikuši raksturoti kā briesmīgi un ir tikuši iznīcināti to sliktās kvalitātes dēļ. Grupas dalībnieki par šiem video saka: “Tie video bija pilnīgas katastrofas. Mēs nebijām aktieri un mūsu personības galīgi nenāca par labu.” Ievēroti pateicoties saviem videoklipiem The Cure tika līdz ar dziesmas Let’s Go to Bed klipu, kura režisors bija Tims Poups (Tim Pope). Poups The Cure klipiem pievienoja arī jautrus un rotaļīgus elementus. Kādā intervijā viņš saka, ka viņaprāt šādi klipi grupai ir ļoti atbilstoši, jo pati grupa kaut kur dziļi iekšienē arī ir jautri, tikai to nekad neizrāda. Poups ir režisējis lielāko daļu The Cure videoklipu un šie video lielā mērā palīdzēja paplašināt grupas fanu loku astoņdesmitajos gados. Poups savu patiku strādāt ar grupu skaidro šādi: “Šī grupa ir pati labākā, ar kuru strādāt, tāpēc, ka Roberts Smits patiešām saprot kameru. Viņa dziesmas ir ļoti kinematogrāfiskas. Vienā līmenī ir tā muļķošanās un humors, vai, ne, bet zem tā slēpjas visas Smita psiholoģiskās apsēstības un klaustrofobija.”
The Cure bija viena no pirmajām alternatīvā roka grupām, kas iekļuva dažādos topos un piedzīvoja komerciālu veiksmi periodā, pirms alternatīvais roks kļuva plaši izplatīts. 1992. gadā tika pasludināts, ka The Cure ir kļuvuši par grupu, kas raksta īstus hitus, par internacionālu fenomenu un par pašu veiksmīgāko alternatīvo grupu. Roberts Smits ir teicis, ka pozitīvi attiecas pret grupām, kas iedvesmu savai mūzikai ļoti lielā mērā ir smēlušies no viņa grupas. Tādas grupas ir, piemēram, Interpol un My Chemical Romance. Viņš piebilst: “Es arī domāju, ka Karlosa D (Carlos D – grupas Interpol basists) apsēstība ar Saimonu Galupu ir jauka”. Grupa The Cure daudz ir pieminēta arī mūsdienu populārajā kultūrā. Vairākām filmām nosaukumi ir izvēlēti pēc grupas dziesmu nosaukumiem, piemēram Boys Don’t Cry (1999) un Just Like Heaven (2005).
