Hei, ģitārdraugi! Šajā rakstiņā parunāsim nedaudz plašāk par ģitārām, kuras spēlē ar slaidu un pašu slaida izmantošanas tehniku. Slaidģitāra (slide-guitar) jeb bottleneck (pudeles kakls) ir īpatnēja ģitārspēles metode vai tehnika. Tā vietā, lai mainītu stīgas skanējuma augstumu, piespiežot tās pret ladām, tiek izmantots slaids, ko novieto virs stīgām un braukā ar to pa grifu, lai mainītu to vibrēšanas garumu un līdz ar to arī skaņas augstumu.

Slaidģitāra visbiežāk tiek spēlēta (ja mēs pieņemam, ka spēlētājs nav kreilis) normālā pozīcijā, izmantojot slaidu, kuru dažreiz sauc par bottleneck. To uzvelk uz viena no kreisās rokas pirkstiem.
Ģitāru tur horizontāli, ar korpusa augšējo malu uz augšu (ar basa stīgām tuvāk spēlētājam).

Slaidus var lietot, spēlējot jebkādu ģitāru, taču pārsvarā slaidi tiek izmantoti, spēlējot instrumentus, kas ir izstrādāti tieši šādam ģitārspēles stilam. Tādi instrumenti ir:
• Visas dzelzs stīgu ģitāras
• Rezonatora ģitāras, it sevišķi Dobro un to pēcteči
• Lap-slide ģitāras, it īpaši Weissenborns un to pēcteči, kā arī pedal steel ģitāras.
Kopš slaidģitāras spēlēšanas tehnikas ieviešanas (aptuveni 1900. gadu sākumā), tika izmantoti daudzi dažādi materiāli tās spēlēšanai. Vairākums gludu, cietu objektu var tikt izmantots kā slaids. Viens no visbiežāk lietotajiem priekšmetiem ir stikla pudeles kakliņš (bottleneck), ko uzvelk uz tās rokas viena no pirkstiem, ar kuru parasti spēlētājs piespiež stīgas pie grifa. Būtībā par slaidu var tikt izmantota jebkura ap 7-8 centimetriem gara un 2-3 centimetri diametrā liela tūbiņa, kas veidota no stikla vai tērauda.

Pastāv arī keramiskie un porcelāna slaidi, ko izgudroja Terrijs Lamberts (Terrie Lambert) 1989. gadā. Tie ir spodri ārpusē, taču poraini iekšpusē, lai absorbētu mitrumu no pirksta un neļautu tam noslīdēt. Daži ģitāristi pat izmanto nazi: „Spēlējot viņš piespieda nazi pie ģitāras stīgām, tāpat kā Havajiešu ģitāristi, kas lieto tērauda stienīšus (steel bar). Efekts bija neaizmirstams.” – V. C. Hendijs (W. C. Handy), stāstot par to, kā viņš pirmo reizi dzirdēja slaidģitāru, ko spēlēja blūza ģitārists netālu no Misisipi dzelzceļa stacijas.

Ar slaidu var spēlēt gan elektrisko, gan akustisko ģitāru. Parasti stīgas spēlēšanai ar slaidu tiek paceltas mazliet augstāk no grifa, salīdzinot ar to parasto augstumu. Tas tiek darīts īpaši tad, ja brīvie pirksti netiek izmantoti stīgu piespiešanai.
Bieži vien spēlēšanai ar slaidu tiek izmantotas tieši rezonatora ģitāras. Tās ir pazīstamas arī kā dobro ģitāras, kuras ir nosauktas DoBro (Dopyera brothers) kompānijas vārdā, kura pirmā sāka ražot šāda tipa ģitāras. National ir vēl viens pasaulē pazīstamais šāda tipa ģitāru brends. Rezonatora ģitārās skaņa veidojas nevis pateicoties korpusa tukšumam, bet gan speciālais tiltiņš nodod vibrāciju no stīgām tālāk uz metālisko konusu, kas atrodas ģitāras korpusa iekšienē.

Spēlējot slaidģitāru, slaids tiek piespiests pie stīgām ļoti viegli, tā, lai stīgas nepieskartos grifa virsmai. Svarīgi ir turēt slaidu paralēli ladām. Stīgu skanējuma augstumu var attiecīgi mainīt kustinot slaidu visā grifa garumā. Protams, spēlējot ar slaidu, ladas nepilda nekādas funkcijas izņemot to, ka tās ir kā vizuāls orientieris. Šāda spēlēšanas tehnika ir attīstījusies no glissandi („ieslīdēšana” notī). Papildus tam, ar šādu spēlēšanas tehniku ģitārists var atdarināt cilvēka balss, raudāšanas un citas cilvēka radītas skaņas vai dabas trokšņus. Vēl viena šīs tehnikas stiprā puse ir vibrato, ko var viegli sasniegt, ātri kustinot roku, lai ātri slaids ātri slīdētu pa stīgām turpu šurpu.

Vislielākais šīs tehnikas mīnuss, protams, ir tāds, ka ir tikai viena akorda forma ko var nospēlēt, kad slaids atrodas pāri visām stīgām. Taču daudzi slaidģitāristi vienalga pielieto brīvus pirkstus, lai piespiestu stīgas pie ladām, ja tas ir vajadzīgs. Brīvo pirkstu izmantošana dod iespēju nospēlēt arī citas akordu formas, neskaitot iepriekšminēto. Parasti slaidģitāristi izmanto atvērtos skaņojumus, taču dažreiz spēlē arī standarta skaņojumā (t.i. EADGBE). Atvērtajā skaņojumā stīgas ir uzskaņotas tā, lai nepiespiestas tās skanētu, kā akords, tādējādi, pārvietojot slaidu pa grifu, šis akords skan dažādās tonalitātēs. Visbiežāk tiek izmantoti šādi skaņojumi Re (Open D): D-A-D-F#-A-d vai arī D-A-D-A-D-F#; Sol (Open G) jeb “spāņu” skaņojums: D-G-D-G-B-d, Mi (Open E) un La (Open A) skaņojumi parasti tiek izmantoti uzskaņojot stīgas par toni augstāk. Spēlēšanai ar slaidu var tikt izmantoti arī citi skaņojumi. Slaidģitāru pārsvarā spēlē ar metāliskiem vai plastmasas pirkstu-mediatoriem (thumb and finger picks), taču daži spēlētāji var izmantot arī parastu mediatoru.

Galvenie šīs tehnikas izaicinājumi ir:
• Intonācija (nospēlēt katru noti vēlamajā augstumā, nevis mazliet augstāk, vai zemāk);
• Noklusināt nevēlamas stīgu vibrācijas (muting).

Slaidģitāras spēlēšanai ir vajadzīgas daudz lielākas iemaņas stīgu slāpēšanā, nekā to pieprasa standarta ģitāras spēlēšana. Melodijas nospēlēšana ar atsevišķām, skaidri artikulētām notīm pieprasa daudz vairāk iemaņu un meistarības, nekā tas varētu likties no sākuma. Loti viegli ir dabūt daudz lieku nošu, ja slāpēšanas tehnika nav apgūta labā līmenī. Tas tā ir slaida kustību dēļ, kas parasti piespiež un liek skanēt arī tām stīgām, kurām nevajadzētu skanēt.

Aicinām komentāros minēt jebkādas interesantas melodijas/dziesmas, kurās tiek pielietota šī apbrīnojamā ģitārspēles tehnika.

Skaņdarbs, kurā izmantota slaida tehnika

(Raksta oriģinālais autors ir gitaristiem.lv lietotājs mp3)