Intervija ar Džimiju Peidžu (Jimmy Page) 2. daļa

Klāt ir Jimmy Page intervijas otrā daļa, kurā viņš stāsta par sava aprīkojuma izmantošanu kā uz skatuves, tā ierakstos (pirms tam iesakām izlasīt pirmo daļu).

Intervētājs: Stīvens Rousens (Steven Rosen).

Kādu ģitāru Tu izmantoji pirmajā Led Zeppelin albumā?

Telecaster. Ar The Yardbirds kādās divās dziesmās izmantoju savu LP Custom, kuram bija citādāki skaņas noņēmēji (pickups) ar īpašu skanējumu, kuru Džefs Beks nevarēja dabūt no sava Les Paul. Bet, galvenokārt, tas bija Fender Telecaster.

Vai Tu spēlēji to Telecaster, kuru iedeva Džefs Beks?
 Jā, bet vēlāk es nedaudz piestrādāju pie šīs ģitāras dizaina. Es to nokrāsoju; tajā laikā visi krāsoja savas ģitāras. Un man vēl bija atstarojošs plastmasas aizsargpārklājums zem „pickguard”, kas izstaroja varavīksnes krāsas. 

Bet šķiet, ka no sava Les Paul tu varēji dabūt daudz ko vairāk…

Vispār, jā. Liela nozīme bija pastiprinātājiem un visai aparatūrai kopumā. No šīs ģitāras es varēju dabūt daudz dažādu skanējumu nekā no citām. Iespējams, daudziem šķiet, ka es neizmantoju Les Paul savos agrākajos ierakstos, tās citādā skanējuma dēļ. Taču tas patiešām ir Les Paul. Toreiz  bija citādāki pastiprinātāji, mikrofonu nostādīšanas veidi utt.

Tomēr, ja pastiprinātāju vienkārši uzgriež „līdz galam” ( līdz tīras skaņas robežai ar „distortion”), tad, spēlējot notis ātri un plūstoši, tas atkal izklausās pēc Les Paul, tur ir savi „knifi”.

Es izmantoju Supro pastiprinātāju pirmajam Led Zeppelin albumam, un arī citiem ierakstiem. „Stairway To Heaven” solo es ierakstīju ar Telecaster, kuru jau sen biju nolicis kaut kur malā. Es to pieslēdzu Supro kombītim… tas izklausījās vienkārši fantastiski. Skaņa bija pavisam citāda, nekā jebkurā pirmā albuma dziesmā, kad izmantoju Telecaster. (Dziesma „ Stairway To Heaven” ir Led Zeppelin 4. albumā)

Kādu akustisko ģitāru Tu lieto dziesmās „Black Mountain Side”un „Babe, I’m Gonna Leave You?”

Tas bija Gibson J-200, kurš īstenībā nebija mans; es to aizņēmos. Tā bija skaista ģitāra, un es vēl līdz šim neesmu atradis ģitāru, kurai būtu tik kvalitatīva skaņa. Uz tās varēja spēlēt tik atbrīvoti un viegli – tā skanēja lieliski, lai arī tai bija diezgan „smagas” stīgas.

Vai akustisko ģitāru Tu spēlēji tikai ar pirkstiem?

Jā. Vienreiz es izmantoju „fingerpicks” (sīki „mediatori”, kurus uzliek uz pirkstiem), tomēr ar tiem spēlēt bija diezgan piņķerīgi, un skaņa bija pārāk asa. Ar to ne vienmēr var dabūt skanējuma toni, kuru vēlies. Ar pirkstiem tomēr to var mazliet „regulēt”. Ja paskatās uz klasiskās ģitāras spēlētājiem, tad redzams, ka ļoti daudz kas atkarīgs no tā, kā viņi atbilstošās stīgas nospēlē arī ar labo roku. Tas, šķiet, ir svarīgs faktors.

Vai Tu vari aprakstīt savu „picking-style”?

Es īsti nezinu – tas ir kaut kas starp spēlēšanu ar mediatoru un ar pirkstiem.
Es izmantoju tikai parastu mediatoru un pirkstus, jo tā ir vienkāršāk pārslēgties no vienas ģitāras uz citu. Bet varbūt tas tā tikai man.

Dziesmā „Communication Breakdown” izklausās, ka ģitāra skan caur kaut kādu kurpju kasti.

Jā. Es to ierakstīju mazā istabiņā, mikrofonu noliekot nedaudz tālāk no pastiprinātāja. Redz, ir daudz dažādu „knifiņu”

ierakstot dziesmas. Viens no tiem – „Attālums rada „dziļumu” („Distance makes depth”). Es to esmu izmantojis ierakstos ļoti daudz reižu; un ne tikai es. Visi ir pieraduši mikrofonu likt pastiprinātāja pašā priekšā, bet es noliktu vienu arī pastiprinātājam aizmugurē – vienkārši sabalansētu abu mikrofonu skaņu. Es vispār uzskatu, ja instrumenti skan pareizi, tad nekāda apstrāde ar datoru nav nepieciešama. Viss jau iepriekš ir jānokārto, pareizi pieslēdzot mikrofonus. Tomēr lielākā daļa mūziķu ir tā aizrāvušies ar visām skaņu pultīm un citām „fīčām”, ka ir aizmirsuši mikrofona novietošanas „mākslu”. Nav īpaši daudz tādu, kas par to vēl domā.

Es domāju, ka Les Pols (mūziķis), zina diezgan daudz par šim lietām; acīmredzot viņš, kā arī daži citi, to apguva ierakstot un producējot agrā rock’n’roll dziesmas, kad studijā parasti bija ne vairāk kā divi mikrofoni.

Ģitāras solo dziesmā „I Can’t Quit You Baby” ir ļoti interesants. Daudz „pull-off” izpildīti diezgan paviršā, tomēr ļoti interesantā manierē.

Vispār tajā solo ir diezgan daudz kļūdu, bet tas neko nemaina. Tāpēc es, to spēlējot, vienmēr pieļauju pāris kļūdiņas. Nekā tur nevaru līdzēt. Ritms šajā solo ir precīzs, lai arī dažbrīd izklausās šķībi. Šajā solo ir pāris greizas notis. Ir jāpieņem, ka tādas būs vienmēr, bet pēc tam vajag „laboties”. Piemēram, „The Song Remains The Same” albums (šis albums tika ierakstīts „dzīvajā”, Ņujorkas „Madison Square Garden” koncerta laikā); šim albumam vispār nebija nekādas pēcapstrādes. Tas nebūt nebija mūsu labākais koncerts, bet tam nebija nekādas vainas.

Lai arī tas nebija nekāds “maģiskais vakars”, tas bija mūsu kārtējais koncerts, kurā mēs parādām, kādi esam. Tā vietā, lai vazātu sev līdzi pārvietojamo ierakstu aparatūru visu koncerttūres laiku un gaidot „īpašo vakaru”, mēs piedāvājām vienkāršu „take it or leave it(grāb ciet, vai arī liecies mierā).

Pārejot pie jūsu otrā albuma, „Led Zeppelin II”, ģitāras „skaņas” dziesmas “Whole Lotta Love” vidū izklausās ļoti pārdomāts un kārtīgi apstrādāts.

Es to biju izdomājis jau pirms ierados studijā. Biju arī izmēģinājis vairākos veidos. Un tad studijā vēl pievienoju visus tos efektus kā „sonic waves” (skaņu „vilņi”) u.c.

Kā Tu radīji to „krītošo” ģitāras rifa skaņu?
 Ar metāla „slaidu” un kārtīgu „echo” (skaņas efetkts, kas rada atbalsis un „plašāku” skaņu) – redzams video 1:40. Manuprāt, es biju pirmais, kas to izmantoja šādā veidā. Es zinu, ka šobrīd to izmanto ļoti bieži, bet ne toreiz. Īstenībā ļoti daudzas skaņas, kas izklausās mazliet savādi, ir iegūtas eksperimentējot ar šo „echo”.

Kādus skaņas efektus tu izmanto dziesmas „Ramble On” sākumā?
Ja nekļūdos, tā bija kaut kāda veida „fonēšana” – un tad tā mainās.
Kopumā lielākā daļa dziesmu ir veidotas līdzīgi: tām pamatā ir bass un bungas, kas veido ritmu. Kad ir gatavs ritms, tad to visu vienkārši „būvē” tālāk. Ritms ir sākuma punkts, un būvēt visu sāk ar pamatiem.

Kad Tu studijā ieraksti savus solo gabalus, vai pārējie arī ir uz vietas?

Nē, nekad. Man nepatīk, ja kāds vēl ir studijā brīdī, kad es ierakstu ģitāras partiju. Parasti es kādu laiku iesildos improvizējot. Tad, iespējams, ierakstu kādus trīs solo un izvēlos no tiem labāko.

Vai dziesmā „Thank You” Tu spēlē elektrisko 12-stīgu ģitāru?

Jā, tā laikam bija Fender vai Rickenbecker ģitāra.

Kas tas par skaņas efektu dziesmā „Out On The Tiles”?

Lūk! Tas ir tieši tas, par ko runāju: mikrofona novietojums attiecībā pret skaļruni. Jāņem vērā arī laiks, kurš paiet, kamēr skaņa no viena istabas gala tiek uz otru. Manuprāt, visa ierakstīšanas māksla ir ierakstā iegūt tieši to skaņu un emocijas, kas tajā brīdī atrodas studijā – lai to tieši tādā veidā arī parādītu citiem. Tā ir ierakstu būtība. Tādēļ ir „jāiemūžina” tik daudz no studijas atmosfēras, cik vien iespējams.

Izklausās, ka dziesmā „Tangerine” Tu spēlē „pedal steel” ģitāru.

Jā, spēlēju. Arī pirmajā albumā mēs izmantojām „pedal steel”. Pirms tam es neko tādu nebiju spēlējis, bet es vienkārši izdomāju pamēģināt. Vispār šajā laikā es ļoti daudz ko darīju pirmo reizi. Ispējams, „pedal steel” ir domāts kam citam, tomēr tas lieliski iederas arī mūsu dziesmās. Es izmantoju „pedal steel” arī „Your Time Is Gonna Come”. Tas izklausās pēc daudziem slaidiem vai kaut kā tamlīdzīga. Tiesa, tas pirmajā albumā skanēja diezgan šķībi, jo es īsti nemācēju to aparātu salikt kopā.

Vai ierakstos Tu esi spēlējis vēl citus stīgu instrumentus?

Dziesma „Gallows Pole” bija pirmā reize, kad izmantoju bandžo, un dziesmā „The Battle Of Evermore” ir dzirdama arī mandolīna. Mandolīna nebija mana, es to vienkārši paņēmu, pamēģināju akordus un tā tas aizgāja. To spēlēju uzreiz, neko jaunu īpaši nemācoties. Tomēr tad atkal bija nelielas problēmas ar „fingerpicking” (spēlēšana ar pirkstiem) un man atkal vajadzēja nedaudz pamācīties, lai vismaz pierastu pie tā. Mana „fingerpicking” tehnika ir kaut kas starp Pītu Sīgeru (Pete Seeger), Eartu Skrugu (Eart Scruggs) un pilnīgu nemācēšanu.

Ceturtais albums bija pirmais, kurā Tu izmantoji „double-neck” ģitāru, vai ne?

Īstenībā es neizmantoju „double-neck” ceturtā albuma ierakstos, bet vēlāk man bija tāda jādabū, lai koncertos spēlētu „Stairway To Heaven”. Šajā laikā es izmēģināju un uzmeistaroju ļoti daudz ģitāru. Dziesma „Ten Years Gone” tapa pateicoties manām ģitārām, un vēlāk arī dziesma „Achilles’ Last Stand”.

Varētu teikt, ka dziesmas “plūda” no manas ģitāras, jo nebija īsti laika tās visas kārtīgi apdomāt un apstrādāt. Man vajadzēja vienkārši spēlēt katrā dziesmā kaut ko citu, īsti nepiedomājot. Darbs pie Presence albuma (LedZeppelin 7. albums) ritēja diezgan raiti. Kad dziesmas vairāk vai mazāk bija ierakstītas, es visus papildinājumus ģitāras partijām veicu vienas nakts laikā. Visi mani grupas biedri, izņemot Robertu (Robert Plant, vokāls) laikam nesaprata, kāpēc es to vispār daru. Bet es gribēju katru dziesmu un tās daļas padarīt īpašas, lai katra tās daļa būtu vienreizēja, un, manuprāt, beigās sanāca pat ļoti labi. Es, protams, nebiju domājis, ka man to izdosies izdarīt vienas nakts laikā; es domāju, ka tas būtu jādara ar vairākiem piegājieniem – katrai dziesmai atsevišķi. Bet es biju tik ļoti aizrāvies, ka mans prāts darbojās perfekti un man netrūka izdomas – visas ideja radās pašas no sevis. Es esmu ļoti apmierināts ar ģitāras skanējumu visa albuma garumā.

Kad Tu sāki spēlēt „double-neck” ģitāru, vai ģitāras „partija”, dziesmās kļuva piesātinātāka?

Jā. Galvenokārt tāpēc, ka, spēlējot uz 6-stīgu grifa un atstājot pieslēgtu 12-stīgu grifu, kad vibrē visa ģitāra, 12 stīgas rada ļoti harmonisku skaņu efektu. Līdzīgi kā indiāņu sitāra. Es pie šis idejas esmu nedaudz piedomājis, tādēļ es to izmantoju dziesmā „Stairway To Heaven” – nevis albumā, bet koncertos. Tas ir interesanti, ka ģitāra nevibrē tik ļoti kā sitāra, tomēr kopējai skaņai pievieno interesantu „pieskaņu”.

Vai Tu domā, ka Tava ģitārspēle 4. albumā bija labāka nekā jebkad pirms vai pēc tam?

Bez šaubām. Ņemot vērā manu tā laika tehniku un dziesmu kvalitāti visā albumā, es teiktu, ka jā. Bet es nevarētu pateikt, kurš ir mans labākais solo, jo man pašam nav ne jausmas. Es domāju, ka man vairāk padodas mūzikas komponēšana nekā jebkas cits. Harmoniju radīšana, izmantojot ģitāru. Es ģitāru uztveru kā „ģitāru armiju”, kā orķestri, kuru vadīt. Es runāju par reālu orķestra vadīšanu, tāpat kā jūs vadītu orķestri ar vijolēm un pūšam instrumentiem, es savā „orķestrī” ģitārai pievienoju sintezatoru un skaņu pārveidoju vēl ar citām ierīcēm. Es ģitāras skaņu cenšos papildināt tik ļoti, lai skaņas diapazons būtu pietiekami liels, un skaņa būtu tik ļoti dažāda, lai šis skaņdarbs klausītāju noturētu uz vietas un lai viņš sajustos tāpat kā pats ģitārists. Tas ir diezgan sarežģīts darbs, bet man tas ir jādara.

Vai Tu kaut ko tādu esi darījis bieži?

Tikai šie trīs skaņdarbi: “Stairway To Heaven”, “Ten Years Gone” un “Achilles’ Last Stand”. Ģitāras skaņas ir tieši tas, ko es meklēju. Man ir vēl daži diezgan gari skaņdarbi jau sarakstīti. Ir viens pavisam garš, kuru spēlēt ir grūtāk nekā jebko citu. Zināmā mērā tā ir klasiskā mūzika, taču ar laiku tās noskaņa mainās uz vieglu roku un vēlāk jau uz kaut ko pavisam ātru. Vēl tikai kaut kas jāpieliek, un tas varētu būt interesants skaņdarbs.

Kad tu pirmoreiz izmantoji vijoles lociņu?

Pirmā reize, kad es ar to ierakstījos, bija vēl ar The Yardbirds. Šo ideju man pasvieda kāds klasiskās mūzikas stīgu instrumentu spēlētājs, kad mēs strādājām studijā. Viens no mums to pamēģināja, un kaut kas jau tur sanāca. Toreiz es tikai spēlēju ar lociņu, bet vēlāk, acīmredzot, es pats izmēģināju vēl citus efektus, kas papildināja to skaņu – „wah-wah” pedāli un „echo”. Ja grib spēlēt ar lociņu, tad tas noteikti ir jāiesmērē ar kolofoniju (viela, kas ir priežu sveķu sastāvā) – tad lociņš kārtīgi aizķer stīgas un liek tām vibrēt.

Kā Tu domā, vai tad, kad pārgāji no Telecaster ģitāras pie Les Paul, Tavs spēlēšanas stils mainījās?

Manuprāt, jā. Ar Telecaster dažreiz ir grūtāk. Gibsona skaņa ir daudz nemainīgāka un stabilākā, tā vienkārši ir „Gibson skaņa”. Bet Gibsonam ir arī fantastiska skaņas noturība, un man patīk „noturība” arī tāpēc, ka tā parasti ir saistīta ar velvētiem instrumentiem utt. Kad domā par Gibson, tad parasti prātā nāk skaņas noturība.

Vai Tu izmanto kādu speciālu skaņojumu elektriskajai ģitārā?

Visu laiku. Tie visi ir manis paša izstrādātie, tādēļ es tos labāk paturētu noslēpumā. Nopietni. Bet tie parasti nav „atvērtie skaņojumi” (open tuning – stīgas noskaņotas tā, ka arī brīvas skan kā akords); es esmu izmantojis arī šāda veida skaņojumus, bet parasti es tos neizmantoju, lai varētu spēlēt vairāk citus akordus.

Vai Tu kādreiz satiec kādu no „folk” mūzikas spēlētājiem, kurus Tu apbrīnoji- Bērts Jānš, Džons Renborns?

Nē. Un pirms pāris mēnešiem notika kaut kas traģisks. Bērta Jāna (Bert Jansch) ģitārspēle it kā kļuva bālāka – tā gāja „uz leju”, un izrādījās, ka viņam ir artrīts. Līdz šim es patiešām domāju, ka viņš ir viens no labākajiem. Viņš pilnīgi noteikti bija tas, kurš visā ģitāru padarīšanā „sakārtoja” ļoti daudzas lietas, kā arī nāca klajā ar jaunām idejām. Es domāju, ka viņš akustiskajā ģitārspēlē ieguldīja tikpat daudz, cik Džimijs Hendrikss (Jimi Hendrix) deva elektriskajai ģitārai. Viņš patiešām bija visiem priekšā Tāpēc kaut ko tādu tiešām var saukt par traģēdiju, jo atgadījās cilvēkam ar tik ģeniālu prātu.

Ir vēl kāds ģitārists, kura fiziskais stāvoklis viņu neatturēja no spēlēšanas. Tas ir Django Reinhards (Django Reinhardt). Viņš jau bija „aizgājis pensijā”, kad tika ievilkts atpakaļ mūzikā, lai izveidotu savu pēdējo albumu. Jūs jau noteikti zināt to stāstu par ugunsgrēku un pirkstu zaudēšanu (Django Reinhardt cieta ugunsgrēkā, kurš izcēlās viņa treilerī, kā rezultātā tika paralizēti divi kreisās rokas pirksti). Bet šis albums bija vienkārši fantastisks. Es domāju, ka viņš ģitāru spēlēja visu dienu un neko citu nemaz nedarīja, lai būtu tik sasodīti labs. Neiedomājami labs.

Vienmēr ir noderīgi paklausīties mūziķus, kuru darbi kļūst par klasiku, tādus kā Les Pols u.c.

Tu patiešām klausies Lesu Polu?

O, jā. Arī Džefs Beks viņu klausās. Esi kādreiz dzirdējis „It’s Been A Long, Long Time”? Tev tas obligāti jānoklausās. Les Pols tajā dziesmā dara pilnīgi visu. Visu reizē. Un tur ir tikai viena ģitāra; pamatā ir viena ģitāra, lai arī ierakstā ir arī ritma partija. Bet ievada akordi un turpinājums ir fantastisks. Sākumā iespēlē pareizo toni un atmosfēru, un tad turpina solo, kurš ir lielisks. Tātad lūk,  kur es pirmo reizi dzirdēju „fonēšanu” – no Les Paul. Arī visi vibrato ir fantastiski. Jau pirms B.B. King es centos mācīties ļoti daudz no agrā rock’n’roll, īsus rifiņus un tādas „štelles” no vecajiem labajiem Les Paul, Chuck Berry, Cliff Gallup utt.. Jau toreiz visi pamati bija salikti.

Tu minēji, ka Ēriks Kleptons bij tas, kurš „sintezēja” Les Paul skaņu un to pārveidoja.

Jā, bez šaubām. Kad viņš spēlēja ar The Bluesbreakers, tā bija kā maģiskā kombinācija. Viņš dabūja Marshall pastiprinātāju un Les Paul ģitāru, un tas vienkārši aizgāja. Manuprāt, toreiz viņš spēlēja vienkārši brīnišķīgi. Bija daži ļoti saviļņojoši gabali.

Vai, Tavuprāt, arī Tu esi radījis kādu īpašu ģitāras skanējumu?

Ģitāra dziesmā „Trampled Underfoot”. Ir tāds puisis Niks Kents (angļu rokmūzikas žurnālists). Viņš man pastāstīja par šo ideju, kas, viņaprāt, bija „revolucionārs” skanējums. Es nedomāju, ka arī kāds cits tā domās, bet es varu izskaidrot, kā es ieguvu tādu skaņu. Tas ir sava veida „backwards echo” („reverb”) kopā ar „wah-wah” pedālīti. Es gan nezini, cik lielā mērā tieši es esmu atbildīgs par šo skanējumu, jo tajā laikā ap šo mūzikas stilu notika ļoti daudz kas. Aktīvi darbojās arī Hendrikss un Kleptons.

Vai, veidojot pirmo Led Zeppelin albumu, Tu piedomāji pie tā, lai ģitāras skaņa būtu Tev raksturīgā?

Problēma jau ir tā, ka katrā dziesmā ir jāizmanto kāds cits skaņu efekts, lai ģitāras skaņa tomēr nebūtu vienāda. Un šajā brīdī ir nepieciešama „ģitāras orķestrēšana”, par ko es runāju iepriekš.

Kā jau teicu, tas nav viegls darbs. Taču jau tagad man ļoti palīdz visas datorizētās skaņu pultis. Ja Tu esi atradis vairākas interesantas skaņas un Tev ir daudz materiāla, ko tu gribētu parādīt citiem, ir iespejams salikt vairākas lietas kopā. Cilvēki būs ļoti pārsteigti, jo dzirdēs skaņas, kuras nekad iepriekš nav dzirdējuši. Tas arī, galvenokārt, ir tas, ar ko es nodarbojos: taisu skaņu salikumus, kuri veido arī melodiju.

Vai Tu domā, ka tava ģitārspēlē attīstās vēl joprojām?

Mani ģitārspēlei vispār ir vairāki veidi – kā ģitāristam-šizofrēniķim – nopietni. Piemēram, uz skatuves es esmu pavisam citāds nekā studijā.

Veidojot „Presence” albumu, mums bija ļoti daudz progresu veicinošu faktoru – tādēļ tas tapa trīs nedēļu laikā. Darbs pie šī albuma man ļoti noderēja. Lai arī tas tika ierakstīts diezgan sarežģītā laikā (nebija skaidrs par Roberta nākotni pēc autoavārijas Grieķijā), tā ierakstīšana visiem nāca par labu. Manuprāt, dziesmas „Achilles’ Last Stand” solo ir veidots līdzīgā manierē kā „Stairway To Heaven” ceturtajā albumā. Es šos abus solo liktu vienādā līmenī.

Tekstu tulkoja un informāciju sagatavoja Ernests Bordāns

Rediģēja un noformēja: Eduards Aksjoņenko

Oriģinālā intervija atrodama: zepagain.com

foto no: dailymail.co.uk, cqbarms.com, blogspot.com; mylespaul.com; wikimedia.org; motifake.com, jimmypage.ru

 

Print Friendly

3 thoughts on “Intervija ar Džimiju Peidžu (Jimmy Page) 2. daļa

  1. “Līdzīgi kā indiāņu sitāra.” – jābūt indiešu!! Indiāņi nespēlē sitāras 🙂

Leave a Comment

Draugiem.lv pase