Intervija ar Džimiju Peidžu (Jimmy Page) (1. daļa)

Šīs tulkotās un slavenās intervijas autors ir Stīvens Rousens (Steven Rosen), kurš pavadīja 11 dienas kopā ar Led Zeppelin viņu kārtējās koncerttūres laikā – tas notika 1977. gadā. Tā ir sadalīta 2 daļās: pirmajā (šis raksts) un otrajā.

Steven Rosen un Jimmy Page
Steven Rosen (intervijas autors) un Jimmy Page koncerttūres laikā uz “Starship”

Led Zeppelin bija izlaiduši savu septīto albumu Presence, kas vienlīdz bija arī sestais Led Zeppelin albums pēc kārtas, kurš bija kā pirktākais gan Lielbritānijā, gan ASV. Tolaik neviens nespēja viņus panākt.!

Džeimss Patriks Peidžs (James Patrick Page) ir dzimis 1944. gada 9. Janvārī Midleseksā (Middlesex), Anglijā. Viņa sākotnējais darbs – sesiju ģitārists, kurš sniedzis nenovērtējamu ieguldījumu Lielbritānijas rokmūzikā (runā, ka Peidžs ir piedalījies 50-90% ierakstu, kas iznākuši Lielbritānijās laika posmā no 1963. – 1965. gadam). Pat viņš pats vairs nav drošs, kuros ierakstos ir spēlējis. Peidžs ir sadarbojies arī ar grupām kā: The Who, Them, The Rolling Stones, Donovan u.c. Šī sadarbība, galvenokārt, notika pirms The Yardbirds un Led Zeppelin laikiem.

Sešdesmito gadu vidū, Džimijs Peidžs pievienojās vienai no vislabāk zināmajām britu rokgrupām – The Yardbirds, to „novedot” līdz leģendārajai sadarbībai ar Džefu Beku (Jeff Beck). Kad The Yardbirds 1968. gadā izjuka, Džimijs Peidžs bija guvis  pieredzi un gatavību veidot pats savu grupu.

Peidžs apgalvo, ka jau pirmajos Led Zeppelin mēģinājumos viņu panākumu skaņa lauzās cauri pastiprinātājiem un mūziķu četru nedēļu iepazīšanās periods radīja „Gold Record” albumu rezultātu. Turpinājumā – intervija:

Tātad mēģināsim no sākuma. Kad Tu sāki spēlēt, un kas tajā laikā norisinājās mūzikā?

Peidža acīmredzamā enerģija
Kā redzams, pašam Peidžam enerģija nekad nav trūkusi.

Es klausījos un guvu iedvesmu no agrā rock and roll; zināju arī to, ka notiek kaut kas, ko mediji cenšas apspiest un noklusēt. Tajā laikā – tā patiešām notika. Tev vajadzēja būt „uzticīgam” radio un klausīties aizjūras radiostacijas, lai dzirdētu labus ierakstus, kā piemēram, Little Richard u.c. māksliniekus. Ieraksts, kas mani mudināja spēlēt ģitāru, bija Elvis Presley dziesma “Baby, Let’s Play House”. Kad dzirdēju dziesmas ģitāras un basa skaņas, pie sevis nodomāju: „Jā, es arī gribu būt daļa no tā…” Dziesma bija enerģijas pārpilna…

Kad Tu tiki pie savas pirmās ģitāras?

Kad man bija 14. Tajā laikā nebija nekādu ģitārspēles grāmatu, izņemot džezu, kuram tajā laikā nebija nekāds sakars ar roku. Sākumā visa mana ģitārspēle saistījās ar tās pamatu izzināšanu. Mana pirmā ģitāra priekš manis bija elegantuma kalngals Stratocaster kopija – kas tajā laikā bija ļoti prestiži; pēc tam es dabūju īstu Fender Stratocaster, kam sekoja Gibson Black Beauty, ar kuru spēlēju diezgan ilgi – līdz kāds zaglīgs kolekcionārs to no manis “paņēma”. Ar to ģitāru pavadīju visus 60-tos gadus.

Vai Tavi vecāki bija muzikāli?

Nē, nepavisam. Bet viņi neiebilda, ka es tajā iesaistos. Es domāju, ka viņi pat bija atviegloti, redzot, ka es nodarbojos ar kaut ko, kas nav saistīts ar vizuālo mākslu – viņuprāt tas bija lūzeru darbs.

Peidžs ar savu “Black Beauty”

Ko tieši Tu spēlēji, kad sāki?

Es nespēlēju neko konkrētu. Zināju tikai pāris solo gabalus – neko vairāk. Es turpināju meklēt ierakstus un tos mācīties pēc dzirdes. Sākumā acīmredzami ietekmējos no ģitāristiem kā Skotijs Mūrs (Scotty Moore), Džeimss Burtons (James Burton), Klifs Gallups (Cliff Gallup – Gene Vincent ģitārists) un Džonijs Vīks (Johny Weeks). Šķita, ka šie ģitāristi spēj atstāt visspēcīgāko iespaidu, līdz sāku klausīties blūzu: Elmors Džeims (Elmore James), B.B. Kings (B.B. King) u.c. Faktiski tas bija sākums visam – maisījums starp roku un blūzu. Tad es sāku „ieaugt” mūzikā arvien dziļāk un sāku strādāt arī studijā. Nācās pat mainīt  dzīvesveidu – ko arī izdarīju! Dažreiz bija pat trīs pasākumi dienā: no rīta kāda filmēšana, pēc tam kādas rokgrupas mēģinājums un vakarā, iespējams, folk-grupa. Es nezināju, kas mani sagaida. Bet studija bija ļoti laba vieta, kur kārtīgi strādāt. Viss šis saspīlētais grafiks deva man iespēju attīstīties ļoti dažādos stilos un mūzikas izpausmēs.

Vai Tu atceries pirmo grupu, kurā spēlēji?

Tikai draugi un labi pavadīts laiks. Es esmu spēlējis ļoti daudz dažādās grupās, bet nekas tāds, kā ierakstus kaut kur var dabūt.

Kādu mūziku Tu spēlēji kopā ar Neil Christian And The Crusaders?

Mēs pārsvarā spēlējām Čaka Berija (Chuck Berry), Džīna Vincenta (Gene Vincent) un Bo Didlija (Bo Diddley) gabalus. Tajā laikā sabiedrība vairāk raudzījās uz Top 10 ierakstiem – tādēļ nācās nedaudz pacīnīties. Bet vienmēr bija kāda neliela publikas daļa, kurai patika tas, ko darām un saceram mēs paši.

Vai Tavā mūziķa karjerā nebija kāds pārtraukums?

Jā, bija. Es pārtraucu spēlēt un aizgāju uz mākslas koledžu uz kādiem diviem gadiem. Tajā laikā vairāk koncentrējos uz blūzu, ko tagad spēlēju priekš sevis, nevis publikai. Tajā laikā gāju uz Marquee Club Londonā (britu early-rockMeka”). Es biju iesācis tur iet ceturtdienu vakaros un spēlēt ar kādu grupu starplaikos. Vienu vakaru man kāds jautāja: „Vai tu nevēlētos spēlēt ierakstā?” un es teicu: ”Jā, kāpēc gan ne.” Mums sanāca diezgan labi, bet ar grupu viss beidzās. Es vairs nevaru atcerēties tās nosaukumu. Taču es sāku regulārāk strādāt studijā. Nu es biju nonācis krustcelēs un man bija izvēle – veidot mākslinieka vai mūziķa karjeru.

Jebkurā gadījumā, man bija jāpārtrauc mācības mākslas koledžā, jo mūzika man jau bija kļuvusi pārāk tuva. Tad pienāca laiks, kad Stax Records sāka spēcīgi ietekmēt mūziku , tajā „ievedot” pūšamos instrumentus un orķestra skaņas. Ģitāra nokļuva „otrajā plānā”, izpildot tikai nenozīmīgas partijas. Es nepamanīju, cik „ierūsējis” biju kļuvis, līdz kādai “rock and roll” sesijai Francijā, kurā spēlēšana man sagādāja grūtības. Es domāju, ka tas bija laiks aiziet – un es tā arī izdarīju.

Tu tā vienkārši pārtrauci spēlēt?
Peidža atpūta
Arī pašam Peidžam viskijs vienmēr bija pa rokai.

Kādu laiku es vienkārši strādāju viens pats “ar savu materiālu”, un tad reiz aizgāju uz The Yardbirds koncertu Oksfordā, kur viņi visi vazājās apkārt savos „pingvīnu” tērpos. Keits Relfs (Keith Relf – vadošais vokāls) diezgan smagi piedzērās un vairākas reizes mikrofonā bļāva „F-ck you”, beigās iekrizdams bungu komplektā. Manuprāt, tā bija lieliska un anarhistiska nakts. Pēc koncerta es aizgāju aizkulišu ģērbtuvi un teicu: ”Cik fantastisks šovs!”. Bet tobrīd tur notika diezgan ass strīds starp grupas dalībniekiem. Pauls Samvels Smits (Paul Samwell-Smith – basģitārists) teica: ”Es pametu šo grupu, un Tavā vietā, Keit, es darītu tieši to pašu.” Pauls pameta grupu, bet Keits, nē. Viņi bija sprukās, jo bija ieplānoti turpmākie koncerti utt.. Tā es iespraucos pa vidu un teicu: ”Es spēlēšu basu, ja jums nav nekas pretī!

Beigās sanāca, ka mums bija divas solo ģitāras – tiklīdz Kriss Dreja (Chris Dreja – iepriekšējais ritma ģitārists) tās „salika” kopā ar basu. Tas notika diezgan ātri. Pēc tam sekoja disciplīnas un kārtības problēmas. Ja grib spēlēt solo partiju uz divām ģitārām, tad ir jāspēlē tieši tas pats, ko spēlē otrs. Ir jābūt ļoti disciplinētam. Džefs Beks (Jeff Beck) šad un tad bija „disciplinēts”, taču viņš nebija piemērots šāda veida spēlēšanai. Viņs bieži vien spēlēja pārsteidzoši – iespējams, ka, viņš bija labākais, kas mums bija, taču tajā pašā laikā viņam bieži vien publika bija vienaldzīga.

Tu spēlēji arī akustisko ģitāru sesiju laikos un ierakstos?

Jā, man tas bija jādara ierakstu studijās. Tu ar šo ģitāru ļoti ātri „satuvinies”, ļoti ātri! Tas ir arī nepieciešams. Tajā laikā bija ļoti daudz ielu muzikantu – un arī viņi teica, ka ar savu ģitāru vajag būt „tuviem”. Tā bija laba pamācība, kuru nepieciešams izprast.

Šajās sesijās izmantoji Les Paul?

Gibson „Black Beauty” – Les Paul Custom ģitāra. Es biju viens no pirmajiem cilvēkiem Anglijā, kuram tāda bija… bet tolaik es to vēl nezināju. Kad ieraudzīju uz sienas un to pamēģināju, es uzreiz sapratu, ka tā ir laba. Pirms Les Paul es pārdevu savu Gretsch Chet Atkins ģitāru.

Kādus pastiprinātājus lietoji studijas darbā?

Mazu Supro, kuru es lietoju līdz kāds, es nezinu kurš, to sašķaidīja. Jāmēģina tādu atkal dabūt. Manuprāt, tas bija līdzīgs Harmony pastiprinātājiem. Viss no pirmā Led Zeppelin pirmā albuma bija veidots, izmantojot tieši šo “kombīti”.

Ko Tu visspilgtāk atceries no dienām, ko pavadīji kopā ar The Yardbirds?

Viena no lietām: mūsu ierakstīšanās process bija ļoti haotisks. Mēs ierakstījām vienu skaņas celiņu īsti nesaprotot, kā tas izklausīsies  un tamlīdzīgi. Mums bija Iāns Stjuarts (Ian Stewart) no The Stones Rolling Stones pie klavierēm. Parasti bija tā, ka uzreiz kā viņš ierakstās, pat bez noklausīšanās mūsu producents Mikijs teica: ”Tālāk!” Bet es atbildēju, ka: ”Nekad mūžā tā neesmu strādājis.” Tomēr viņš uz to atbildēja: ”Neuztraucies par to.

Viss notika ļoti ātri: tieši tā, kā tas izklausījās. Šāda tipa notikumi bija lietas, kas noveda Keitu un Džimu MakKartiju (Jim McCarty -bungas) līdz depresijai, kas šo grupu izjauca. Es centos to noturēt kopā, bet tas vairs nebija iespējams – viņi vienkārši negribēja. Patiesībā Keits teica, ka šīs grupas burvība izzuda jau pēc Ērika Kleptona (Eric Clapton) aiziešanas (Kleptons spēlēja ar The Yardbirds pirms Džefa Beka pievienošanās). Es noteikti gribēju turpināt darīt kaut ko, jo iepriekš biju darbojies ļoti daudz gan studijās, gan arī citur – tāpēc nebija īsti nozīmes, uz kuru pusi iet; visi šīs grupas dalībnieki nepārprotami bija talantīgi, vienīgi neredzēja savu vietu grupā.

Jeff Beck un Jimmy Page Vai Tu domā, ka The Yardbirds ziedu laiki bija tad, kad Džefs Beks bija ar tiem?

Jā, es tā domāju. Džōrdžijo Gomelski (Giorgio Gomelsky – The Yardbirds menedžeris un producents) bija labs un piemērots priekš Beka, jo viņš viņu kaut kādā veidā piedabūja izdomāt un izmēģināt jaunas „fīčas”. Tas bija laiks, kad viņi izmēģināja dažāda veida novirzes mūzikā. Manuprāt, Saimons Napiers-Bells (Simon Napier-Bell – līdzproducents) nodziedāja ģitāras „rifiņu” no dziesmas „Over Under Sideways Down” Džefam, lai nodemonstrētu, kā viņš grib, lai izklausās. Bet es nezinu, vai tā ir taisnība. Es ar viņu par to nekad neesmu runājis. Es zinu, ka šī ieraksta ideja bija līdzība vecajam „Rock Around The Clock” tipa ierakstiem (tām basa un bungu ritma skaņām). „Bet tas nebūs panamāms” to mūsu producents atkārtoja vēl un vēl. Viņš teica: ”Uztaisām ierakstu par šo un to!”, un neviens dziesmas beigās nepateiktu, kas tai ņemts par piemēru.
Vai Tu vari mazliet aprakstīt savu sadarbību ar Beku The Yardbirds laikā?

Dažreiz mūsu sadarbība bija ļoti laba un produktīva, bet citreiz tādas nebija. Brīžiem starp mums valdīja tāda harmonija, kāda nebija atrodama nekur citur. The Rolling Stones bija vienīgie, kuriem sanāca spēlēt divas ģitāras vienlaikus. Bet mēs vairāk praktizējām nevis ritma, bet solo daļas. Visam bija jābūt perfekti atstrādātam. Es vienmēr spēlēju tieši to, kas man bija jāspēlē, kamēr Beks spēlēja kaut ko pavisam citu. Tam nebija nekādas vainas tad, ja to darīja vietās, kas bija paredzētas mazai improvizācijai, taču citās reizēs tas galīgi neiederējās. Ir jāsaprot, ka man un Bekam ir līdzīgas „saknes”. Ja ir lietas, kas tev patīk, tad tu tās gribi darīt pēc iespējas vairāk un labāk.

Vai Beks spēlēja basu dziesmā “Over Under Sideways Down”?

Nē. Tajā albumā Beks faktiski spēlēja tikai solo daļas, jo producentiem ar viņu bija daudz dažādu problēmu. Tomēr, kad es pievienojos grupai, izskatījās, ka viņš vairs negrasās to pamest. Nu, viņš to it kā „darīja” vairākas reizes, taču tās bija tikai garastāvokļa maiņas. Tas bija jocīgi: ja viņam bijusi slikta diena, viņš dusmas „izgāza” koncerta laikā. Es nezinu, vai viņš vēl joprojām ir tāds pats, bet ierakstos viņa ģitārspēle izklausās daudz labāk.

Redziet, mēs daudz strādājām pie mūsu kopējā ieraksta „Beck’s Bolero”: dziesma jau bija gandrīz pabeigta, kad producents vienkārši pazuda. Mēs viņu vairs nekad neredzējām – viņš vienkārši neatnāca atpakaļ. Saimons mani ar Beku vienkārši pameta. Es ar Džefu sēdējām ierakstu kabīnītē un spēlējām. Dziesmu īstenībā ierakstīju es. Es spēlēju akordus ar12 stīgu elektrisko ģitāru, bet Beks tikai „slaidu gabaliņus”. Dziesmas pamatā bija Mauriss Ravels (Maurice Ravel – klasikas komponists) skaņdarbs „Bolero”.

Lai arī tajā iekšā ir daudz pārdzīvojumu, bet beigās viss sanāca labi. Tā bija arī laba iepazīšanās un sadarbība ar Keitu Mūnu (Keith Moon – The Who bundzinieks) un visiem pārējiem.

Tu ierakstīji tikai pāris dziesmas kopā ar Beku, vai ne?

Jā. “Happenings Ten Years Time Ago” (The Yardbirds Greatest Hits), “Stroll On” “The Train Kept A Rollin”,”Psycho Daisies“, “Bolero” un, iespējams, vēl kādu. Neviena no tām nebija kopā ar The Yardbirds. Bet bija dažas arī publiski neiznākušas dziesmas, kā piemēram, „Louie Louie”, kas īstenībā ir diezgan labs materiāls. Patiešām labs – varbūt kādreiz parādīsies.

Džimijs Peidžs rullē…

Vai Tu lietoji kādus „pedālīšus”, lai dabūtu visas tās skaņas The Yardbirds laikā?

Fuzztone, kuru es īstenībā nošpikoju un uztaisīju tādu, kādu es dzirdēju The Ventures dziesmā „2000 Pound Bee”. Viņiem bija Fuzztone. Bet tas nestāvēja līdzi tam, ko man izveidoja tas pusis – Rodžers Meijers; viņš strādāja Britu Jūras Kara flotē, elektronikas nodaļā. Vēlāk viņš taisīja visus efektu pedālīšus Džimijam Hendriksam (Jimy Hendrix). Šo vienu viņš man uztaisīja studijas sesiju laikā.

Tu bieži izmantoji arī “fonēšanu” (feedback – skaņas efekts, kas rodas, piemēram, tuvinot pieslēgtu ģitāru ieslēgtam pastiprinātājam), vai ne?

Zini The Kinks dziesmu „I need you”? Man šķiet, ka es tur sākumā nedaudz „paspēlējos”. Es īsti nezinu, kurš pirmais izmantoja „fonēšanu” savās dziesmās, tas vienkārši kaut kādā veidā popularizējās. Es nedomāju, ka kāds ar nodomu to nočiepa no kāda cita. Bet Pīts Tovnshends (Pete Townshend The Who soloģitārists) acīmredzami bija, tas, kurš ar savu grupu „fonēšanas” pielietojumu vairāk sasaistīja ar stilu, ko spēlēja. Ļoti iespējams, viņs bija viens no efekta „pirmatklājējiem”. Turpretī es ar Džefu, kā arī citi ģitāristi, biežāk spēlējām atsevišķas notis, nevis akordus.

Dragoon Suit
Šeit Peidžs redzams savā leģendārajā “Dragoon Suit” (Pūķa Uzvalks) un ar Danelectro ģitāru rokās.

Vai Tu izmantoji Danelectro ģitāru The Yardbirds laikos?

Jā, bet ne ar Beku. Es to izmantoju vēlākajos gados uz skatuves dziesmai „White Summer”. Šai ģitārai izmantoju arī īpašu skaņojumu: zemākā stīga noskaņota uz D, tad A, D, G, A un D. Tas ir kā modālais skaņojums – patiesībā sitāras skaņojums.

Un Tev bija arī 12 stīgu Vox ģitāra, ne?

Tieši tā. Es vairs neatceros, kurās dziesmās, bet atceros, ka bija pāris soliņi uz šis ģitāras. Tai nebija ne vainas. Man šobrīd nav zināmi ne šo dziesmu nosaukumi, ne arī kāda šīs dziesmas kopija. Man ir „Little games”, un tas laikam arī viss.

Kādus pastiprinātājus Tu izmantoji ar The Yardbirds?

VOX AC 30. Tie turējās godam. Pat jaunie ir diezgan labi. Es dažus izmēģināju; man bija četri tādi un tie visi bija atzīstami. Es tos gribēju kaut kādā vaidā savienot, bet bungas bija tik skaļas, ka tie vienkārši nevarēja tās pārbļaut tā, lai izklausītos kaut cik sakarīgi.

VOX AC 30

Intervijas turpinājumu lasiet 2. daļā!

Tekstu tulkoja un informāciju sagatavoja: Ernests Bordāns

Oriģinālā intervija atrodama: zepagain.com

foto no: blogspot.com; mylespaul.com; zepagain.com; wordpress.com

Print Friendly

7 thoughts on “Intervija ar Džimiju Peidžu (Jimmy Page) (1. daļa)

  1. Kaads labi pastraadaajis!! dzeki – davai biezhaak shaadus rakstus kaa par Hetfiildu un Page!!

Leave a Comment

Draugiem.lv pase