Dažādos mūzikas žurnālistu sastādītos labāko ģitāristu „topos” augstākās pozīcijas mēdz būt ļoti atšķirīgas. Taču ir kāds ģitārists, kurš gandrīz vienmēr turas pie paša augšgalā. Manuprāt, neapšaubāmi viens no visu laiku labākajiem un ietekmīgākajiem ģitāristiem – Ēriks Kleptons (Eric Clapton). Dēvēts arī par Dievu. Spēlējis tādās pasaules ievērību ieguvušās grupās kā The Yardbirds, Cream, Blind Faith, Derek and The Dominos, kā arī sadarbojies ar citām slavenām apvienībām. Pēdējo 30 gadu laikā izdevis arī vairākus solo albumus, ar kuriem arī nodrošinājis popularitāti vēl līdz mūsdienām. 2007. gadā izdevis grāmatu – savu autobiogrāfiju. Vaļsirdīgs stāsts par pilnīgi visu – bērnība, mūzika, slava, sekss, ģitārspēles tehnika, alkohols un narkotikas, ģimene… Grāmata kļūst par bestselleru gan Lielbritānijā, gan ASV. Šobrīd nopērkama Latvijas grāmatveikalos arī latviešu valodā. Piedāvājam nelielu interviju ar atsaucēm uz Ērika Kleptona biogrāfiju.

Savā grāmatā Tu diezgan daudz laika velti stāstam par slavas negatīvajām pusēm, bet kas ir labākais, esot rokzvaigznei?

Īstenībā tā ir mūzika. Iespēja radīt mūziku. Es patiešām nezinu, kas ir „rokzvaigzne”, es nedomāju, ka es tāda esmu. Es esmu mūziķis, kurš spēlē ne tikai rokenrolu, tāpēc es sevi nevarētu saukt par rokzvaigzni. Ja godīgi, manuprāt, es atšķiros no šīm „rokzvaigznēm”, bet bieži vien tas ir kā šķērslis.

Droši vien labākais, esot rokzvaigznei, ir tas, ka tu vieglāk vari tikt kādā restorānā. Es domāju, ka pārējie „plusi” ir visas tās pašas „klasiskās lietas”, kuras minētu ikviens, kurš sevi uzskata par slavenību vai „rokzvaigzni”. Īstenībā tas arī ir viss, ko es spēju iedomāties.

Vai no daudzajām grupām, kādās Tu šajos gados esi spēlējis, ir kāda, uz kuru Tu atskatoties vari teikt: „Kaut nu šī grupa būtu turējusies kopā ilgāk un veidojusi lielisku mūziku”?

Es domāju, ka Blind Faith gals pienāca pārāk ātri. Manuprāt, mēs būtu varējuši turpināt vēl pāris gadus. Es īsti neesmu tāds, kuram patīk būt grupas loceklim. Bet domāju, ka visas šīs grupas pastāvēja apmēram tik ilgi, cik bija nepieciešams, lai sasniegtu to, ko mēs gribējām.

Tu savā grāmatā runā arī par paradoksu, ka Tev nav obligāti jābūt grupas līderim, taču Tavs ego bija pārāk liels, lai Tu būtu tikai viens no grupas locekļiem. Vai tas bija kaut kas, no kā Tu uzmanījies jau tajā laikā? Vai šī atskārsme nāca vēlāk?

Es neesmu īsti drošs, vai tā vispār bija, jo tas ir pašsaprotami, ka, jaucot grupas intereses ar savu nākotnes vīziju, nebūs vienprātības. Lai spēlētu atsaucīgā grupā, visiem ir jābūt ar mieru iziet uz kādu kompromisu. Pat grupā, kuras līderis ir kāds no „ārpuses”, bet kur tu esi skaidri pateicis, kādu mūziku vēlies spēlēt, būs neizbēgamas domstarpības, jo savas domas bieži nākas paturēt pie sevis. Bet man jau ilgu laiku prātā bija doma, ka reiz man vajadzēs aiziet un ļaut vaļu visām manām personīgajām idejām.

Ap to laiku, kad Tu spēlēji kopā ar Yardbirds, Tu vispār neiespaidojies no The Beatles agrīnajām dziesmām, Tevi neietekmēja arī Bobs Dilans. Kāds Tu īsti biji toreiz, sešdesmitajos gados, un vai neskaitot to, ka tagad vairs nelieto alkoholu, esi mainījies?

Patiesībā pa šiem gadiem neesmu īpaši mainījies. Vairāk vai mazāk esmu tas pats čalis, kas biju toreiz, es tikai esmu iemācījies būt par pieaugušo un savaldīties, atmetot dzeršanu. Iespējams, ka pa šiem gadiem manām īpašībām nākusi klāt nedaudz iedomība. Priekšstats par to, kas mūzikā ir labs un kas nav. Kaut kādā veidā šis priekšstats acīmredzot ir labāks nekā citiem.

Tādās grupās kā Yardbirds bija normāli, ka mums visiem principā bija viens mērķis – kļūt slaveniem, varbūt tas arī bija virziens, kurā es gribēju iet. Tomēr, brīdī, kad tāda slava kā The Beatles kļuva pārāk kārdinoša, es biju tas, kurš saprata, ka vieglāk šajā gadījumā būtu aizgriezties prom no šī kārdinājuma. Es jau biju pilnībā izlēmis, kādā virziena es iešu.

Un tomēr iznāca tā, ka Tu kļuvi par daudz lielāku zvaigzni nekā jebkurš no tiem citiem, ar kuriem Tu spēlēji kopā tajā laikā. Tu biji tas, kurš sasniedza tādu slavu kā The Beatles, Rolling Stones, Bobs Dilans. Vai tas nešķiet ironiski?

Gan jā, gan nē. Īstenībā tas tikai pierāda manus uzskatus par sava mērķa piepildīšanu. Es uzskatu, ka ikviens, kurš mērķtiecīgi un neatlaidīgi, neizejot uz jebkādiem kompromisiem, dzenas pēc sava mērķa, to sasniegs. Arī man diemžēl visos laikos un visās dzīves situācijās blakus atradās bailes un bažas par to, vai nevajadzētu to visu mest pie malas. Šobrīd es domāju, ka visu esmu darījis pareizi, bet es nezinu. Es nekad nebūšu drošs par to.

Savas grāmatas beigās Tu raksti: „Mūzikas mārketinga un izplatīšanas sistēma šobrīd ir lielu pārmaiņu priekšā, un es domāju, ir maz ticams, ka pēc pāris gadiem kāda no šodienas lielajām ierakstu kompānijām vēl būs noteicēja mūzikas biznesā.” Tad kādā virzienā šobrīd dodas mūzikas industrija?

Es nezinu. Viss, kas ir saistīts ar internetu manī vieš bažas, jo tas ir tik nedrošs, bet ietekmīgs medijs. Tas var nobrukt jebkurā brīdī vai arī ļoti viegli var nonākt nepareizās rokās. Es domāju, ka būs nepieciešami vismaz desmit gadi, pirms uzrodas kaut kas jauns, uzticamāks. Bet vispār mūziķi, kuri par to it kā uztraucas visvairāk, jau ir pietiekami slaveni, lai pelnītu ar koncertturnejām, un peļņa internetā viņus tik ļoti nemaz neinteresē. Tomēr mūziķi, kuri vēl nav izcīnījuši savu vietu mūzikas industrijā nevarēs tik viegli pelnīt internetā. Man šī ideja par bezmaksas mūziku šķiet biedējoša. Tomēr man nav nekas pretī. Arī es pagaidām nezinu, kas ar manu mūziku notiks nākotnē.

Grāmatā Tu piemini arī savu digitālo mūzikas bibliotēku, kuru esi izveidojis ar interneta palīdzību. Es zinu, ka uz manu jautājumu atbildēt ir neiespējami, bet, ja Tev vajadzētu izvēlēties vienu no savām dziesmām, ko ielikt savā MP3 atskaņotājā, kura tā būtu?

Jā, nu šis ir patiešām smags jautājums. Tomēr es domāju, ka tā būtu kāda dziesma no „Pilgrim”(1998. gada albums). Vispār „Pilgrim” ir viens no maniem visu laiku mīļākajiem ierakstiem. Manuprāt, tam ir viss, ko es vēlējos iekļaut kādā dziesmā. Ja es gribētu veidot jaunu ierakstu, kāds tas būtu? „Pilgrim” ar „dzīvo mūziku” datora vietā.

Ko Tu pats šobrīd klausies? Kādus jaunos izpildītājus?

Es nupat nopirku jauno Babyface albumu, kurā, manuprāt, ir pāris fenomenāli ieraksti. Man patīk Joni Mitchell jaunās dziesmas. Es diezgan daudz laika pavadu, meklējot kaut ko jaunu, tomēr lielākā daļa jauno mūziķu man diemžēl izklausās diezgan līdzīgi. Ir patiešām maz interesantu ideju no jaunajiem izpildītājiem. Es vēl joprojām klausos tos pašu vecos gabalus.

Es nedomāju, ka šī ir tēma, par kuru Tu kādreiz domā, tomēr kas atdala lielisku ģitāristu no pašas ģitāristu elites? Vai tas ir treniņš, veiksme vai tas ir atkarīgs no iedzimta talanta?

Tā nav veiksme. Mēs varam mēģināt ar izslēgšanas metodi. Tātad tā noteikti nav veiksme. Veiksme drīzāk ir nepieciešama, lai kļūtu populārs, piemēram, jābūt pareizā laikā pareizajā vietā. Bet galvenokārt tas viss nāk no smaga darba. Es ticu, ka ir arī tādi apdāvināti cilvēki, kuriem jau no bērnības ir dots kāds spēcīgāks pamats, no kura sākt un attīstīties. Bet es domāju, ka atslēga visam ir smags darbs un atklātība pašam pret sevi.

Savā grāmatā Tu gandrīz nemaz neraksti par mūzikas, kā arī citu lietu komerciālo pusi, piemēram, par to, cik raiti gāja ar albumu pārdošanu, cik apmeklēti bija koncerti utt. Ir bijuši tik daudz mūziķu, kuriem personīgu problēmu dēļ radās arī finansiālas problēmas, tomēr Tu biji spējīgs visu saturēt kopā. Kā Tev tas izdevās?

Es esmu labs biznesmenis! (smejas). Reiz man kāds tā pateica, un es biju ļoti pārsteigts, jo man īstenībā nav nekādas sajēgas par šim lietām. Bet es domāju, ka labam biznesmenim galvenais ir jāzina, kad izdarīt gājienu un kad nedaudz uzgaidīt. Tomēr es zināju, ka, ja es kādreiz nokļūšu uz, piemēram, bankrota robežas, es izdomāšu, kā izkļūt no šim problēmām.

Atskatoties uz savu dzīvi un paanalizējot visu, kas ir noticis, kas būtu tas, ko Tu kādu iemeslu dēļ gribētu mainīt? Ja vien Tu varētu atgriezties pagātnē un izdarīt kaut ko citādi?

Ja vien varētu… Ja tu no ķēdes izņem vienu posmu, tad viss izjūk. Bet pirmais, kas man nāk prātā un ko es savā dzīvēs esmu nožēlojis visvairāk ir tas, ka man vajadzēja atmest dzeršanu un beigt lietot narkotikas daudz agrāk, tad, kad tas vēl nebija tik ļoti sabojājis manu dzīvi. Bet bija tāds brīdis, kad tu saproti, vismaz es sapratu, ka es to nespēju. Būtu bijis lieliski neiekrist tajā bedrē.

Bet, ja tā, tad man šobrīd nebūtu tas, kas man ir. Tādēļ, ka visas lieliskās, lietas, ko es esmu nopelnījis savā dzīvē, ir rezultāts visam, kam es esmu gājis cauri. Nekas nerodas no zila gaisa, tādēļ es domāju, ka savā dzīvē neko nemainītu.

Tekstu tulkoja un informāciju sagatavoja Ernests Bordāns

Oriģinālā intervija: msnbc.com

Foto no: whereseric.com