Šķiet, ka Anguss Jangs (Angus Young) īpašus komentārus neprasa. 1973. gadā kopā ar brāli Malkolmu izveidojis pasaulē slavenāko hārdroka grupu AC/DC, vēl šodien 55 gadus vecais mūziķis savā skolas uniformā publikai spēj demonstrēt īstenu rokenrolu, uz skatuves izliekot sevi visu. Pērn AC/DC izdeva savu labāko dziesmu izlasi Iron Man 2, kas kalpoja arī kā filmas Iron Man 2 skaņu celiņš. 2003. gadā visa grupa uzņemta Rokenrola slavas zālē.

Tev vienmēr ir piedēvēts „sliktā zēna” tēls. Vai esi tā cienīgs?

Mēs paši nekad neesam meklējuši problēmas. Tomēr tās vienmēr atnāca pie mums. Es nedomāju, ka mēs patiešām esam sliktie puiši. Reiz kāds vācu žurnālists Malkolmam teica: „Še, tev televizors. Vai tu to gribi izlidināt pa logu?” Malkolms viņam atbildēja: „Nē, es to paņemšu mājās.”

Jā, ironiski ir tas, ka jūs visi īstenībā esat laimīgi precējušies cilvēki.

Tajās divās stundās, kad es atrodos uz skatuves, es kļūstu par skolas puiku. Bet tiklīdz tas beidzas, es braucu mājās. Mani mājās nelaiž pa parādes durvīm, ja es ierodos nepārģērbies. Man liek notīrīt kurpes, pirms ienāku.

Tātad Janga kundze parasti nav uzvilkusi skolnieces uniformu, lai tevi pārsteigtu?

(Smejas) Gribētos jau.

Kā tavu dzīvesveidu ir ietekmējusi slava un pārticība?

Es vienmēr esmu devis priekšroku vienkāršām lietām. Mani nekad nav kārdinājusi „prožektoru gaisma” vai slava kā tāda. Manuprāt, mums visiem AC/DC tā ir. Droši vien arī tā mums ir izdevies saglabāties tādiem, kādi esam. Mēs esam no tām grupām, kas vienkārši pastāv par sevi un savu stilu. Es domāju, ka, ja tu kādam liktu aprakstīt tipisku roka ģitāristu, viņš neiztēlotos tādu, kāds esmu es uz skatuves ar saviem īsajiem šortiem un skolas uniformu. Mēs vienmēr esam atšķīrušies.

angus_milkUn kā ar materiālām vērtībām?

Materiālām vērtībām? Kā jau teicu, nekad neesmu alcis pēc dzīves „prožektoru gaismā” lielā mājā ar milzīgu peldbaseinu un ar pāris meičām zem katras rokas.

Daudzi cilvēki smejas par mums kā par „parastiem” cilvēkiem. Dažreiz mūsu koncertos es vienkārši ielienu pūlī, un diezgan reti mani kāds atpazīst. Viņi vienmēr meklē čali skolas formā.

Vai jūs jūtaties konkurētspējīgi ar jaunajām rokgrupām?

Ne īsti. Bet mēs jau tur esam bijuši, visu redzējuši un izdarījuši. Katru gadu parādās kāda jauna laba grupa, tomēr AC/DC ir AC/DC, un mūs nekad nav traucējis tas, ko spēlē citas grupas, mēs nekad neesam ar kādu mēģinājuši sacensties, mums tas nav bijis vajadzīgs. Mums vienmēr ir teikts, ka mums jābūt pirmajiem it visā, bet mēs atbildam, ka no pirmās vietas ir tikai viens ceļš ejams, un tas ir – uz leju. Mēs labāk divdesmit gadus esam „Top 5”.

Mēs vienmēr tiekam ar kādu salīdzināti, tomēr mēs uz sevi skatāmies vienkārši kā uz rokenrola grupu, un jau kopš pašiem pirmsākumiem tas mums ir bijis milzīgs kompliments, ja mēs spējām kādu motivēt ieiet ierakstu veikalā un par naudu, ko cilvēks pelnījis, raujoties melnās miesās, nopirkt mūsu ierakstus.

Cik ļoti nogurdinoši ir jūsu koncerti?

Tas var būt ļoti smagi. Reiz pēc 18 mēnešu garas koncerttūres es patiešām jutos kā izcepts. Teiksim tā, pēc tā visa izskatās, ka tevi vajag kārtīgi pabarot.

Angus, man vienmēr ir izskatījies, ka tevi vajag kārtīgi pabarot.

(Smejas)

Vai troksnis jūsu koncertos nav ietekmējis tavu dzirdi?

Tā ir vēl viena lieta, ar kuru man nekad nav bijušas problēmas. Tas gan arī ir viens no iemesliem, kādēļ es tik daudz skraidu apkārt.

Vai tu vēl joprojām seko austrāliešu mūzikas jaunumiem?

Ja esmu tur, tad painteresējos arī par mūziku. Bet liela daļa mūziķu ir saglabājušies vēl no mūsu sākuma gadiem. Džimijs Bārnss (Jimmy Barnes) vēl joprojām neiedomājamā ātrumā ražo dziesmas. Daudz kas ir saglabājies nemainīgs, tomēr ir arī jaunumi.

Ko tu pats klausies?

Man ir neliela ierakstu kolekcija. Es ieeju veikalā, paņemu albumu, kas mani interesē, bet problēma ir tāda, ka man tāds jau ir. Man ir astoņas Muddy Waters un četras BB King albumu kopijas.

Vai jūs vēl joprojām sevi uzskatāt par austrāliešu grupu?

Protams, tā ir vieta, kur mēs sākām un, ar ko mēs sākotnēji saistījāmies. Mums pašiem mēs noteikti esam austrāliešu grupa. Tur ir mūsu saknes. Ja nebūtu Austrālijas, mūsu nebūtu šeit.

Tas ir smieklīgi, kā amerikāņi bieži vien izsakās par Braiena (Džonsona, AC/DC vokālists) „austrāliešu” akcentu. (Braiens ir brits)

Viņi vienkārši mēģina izdomāt, no kurienes viņš ir. Braienam ir diezgan spēcīgs akcents, un amerikāņi domā, ka, ja viņš nav no viņu pasaules daļas, tad tā noteikti ir Austrālija.

Jūs visi dzīvojat dažādās pasaules daļās. Kā jūs sazināties?

Tāpat kā es ar tevi šobrīd.

DevilHornsEj nu? Grupas mēģinājumi pa telefonu?

(Smejas) Jā.

Vai pēc tūrēm jūs šķiraties?

Pēc koncerttūrēm mums visiem patīk aizbraukt mājās un pabarot kaķi un suni. Pāris reizes gadā mēs sanākam kopā un izlemjam, ko darīsim. Ja es ilgu laiku neesmu redzējis Braienu, pirmā lieta, ko es redzu, ieejot viesnīcā, ir Braiens, kurš noliecies uz bāra letes, turpat, kur es viņu pirms kāda laika atstāju.

Vismaz tu vienmēr zini, kur viņu meklēt.

Tieši tā.

Šķiet, ka tu ar savu Gibson SG esat nešķirami. Kāds bija tavs ceļš līdz šai ģitārai?

Es sāku spēlēt bandžo, kuriem pats liku sešas stīgas. Tad dabūju diezgan palietotu akustisko ģitāru. Vēlāk mans brālis Malkolms dabūja Gretsch ģitāru un pēc nelielas ķīvēšanās man atdeva Hofner. Tā bija pusakustiskā ģitāra un bija piebāzta ar vati. Bet sākumā es to neizmantoju kā īstu ģitāru, drīzāk, lai vienkārši pamuļķotos. Kad es jau bija 14 gadus vecs, es to sāku spēlēt nopietnāk. Es nopirku pastiprinātāju par sešdesmit zaļajiem, kurš nepārtraukti bija distortion režīmā. Tas bija Phi-Sonic.

Vēlāk, kad ar to jau nodarbojies nopietni, es dabūju Gibson SG, kuru spēlēju tik ilgi, kamēr tā kvalitatīvais koks sapuva manu sviedru un citu slapjumu ietekmē. Arī ģitāras grifs bija pilnīgi izkropļots. Es to biju pircis lietotu, manuprāt, tas bija 1967. gada modelis. Šai ģitārai bija ļoti tievs un viegls grifs. Tā bija tumši brūna.

Kā tu aprakstītu savu un brāļa saspēli kā ģitāristiem?

Viņš kaut ko spēlē, un es spēlēju līdzi. Tas viss ir dabiski. Droši vien tas vienkārši ir kaut kas, kas mums kopā sanāk labi. Liekas, ka Malkolms valda pār ritmu, un viņam tas patīk. Man tas ir ļoti svarīgi, jo, ja mēs spēlējam dzīvajā un kaut kas notiek ar manu skaņu, vai tā pazūd, tik un tā var dzirdēt Malkolmu, un nav nekāda tukšuma. Iespējams, ka viņam ir labākā labā roka pasaulē. Es neesmu dzirdējis nevienu, kurš to dara tik labi kā viņš. Pat ne Kīts Ričardss vai kāds no tiem ļaudīm. Līdz ko otra ģitāra noklust, skaņa parasti ir „tukša”, taču ar Malkolmu tā nekad nav. Turklāt Malkolms vienmēr ir teicis, ka dzeršana nav savienojama ar solo ģitāras spēlēšanu, tāpēc tas būtu jādara man.

Braiens Džonsons, Angus un Malkolms

Solo ģitāras spēlēšana man liekas diezgan vienkārša, jo tas ir, iespējams, vienīgais, ko esmu darījis savā dzīvē. Es pie tā vienkārši esmu pieradis. Kādu laiku es pat nezināju neviena akorda nosaukumu, līdz Malkolms man pastāstīja. Es sevi neuzskatu par solistu. Principā tas ir tikai tāds „statuss”. Un nav arī nekas traks, ja kādā dziesmā solo izkrīt. Mums ir dziesmas arī bez solo.

Vēl atgriežoties pie sākotnējās aparatūras, tu taču nesāki uzreiz ar Marshall?

Kā jau teicu, man bija tas mazais Phi-Sonic pastiprinātājs. Es atceros vienu no pirmajām uzstāšanās reizēm, es spēlēju ar to kombīti vietējā baznīcā. Viņiem vajadzēja kādu ar ģitāru, un mans draugs pastāstīja, ka es varot palīdzēt. Tā nu es ievilku savu pastiprinātāju baznīcā, sāku spēlēt, un visi tajā brīdī sāka klaigāt, lai es to slēdzu ārā.

Kādēļ tu paliki uzticīgs SG arī turpmāko karjeru?

Tas bija viegls. Esmu mēģinājis arī Fender, sajūta ar šim ģitārām ir lieliska, bet elektronika ir garām. Un man nepatīk tie DiMarzio skaņas noņēmēji tādēļ, ka tie visi skan vienādi. Tas ir kā klausīties vietējos ielu spēlētājus. Man patika Gibson spēcīgā skaņa. Tomēr visi pārējie Gibson modeļi, ko mēģināju, arī Les Paul, bija par smagu. Kad es pirmoreiz spēlēju SG, nebija nekā, par ko raizēties. Manam pirmajam modelim, manuprāt, bija daudz tievāks grifs nekā tagadējiem. Man reiz teica, ka Gibson ražojot divu veida grifus, tievākus un resnākus, tomēr es esmu bijis neskaitāmos ģitāru veikalos, bet visur ir viens un tas pats modelis. Ar to vieglāko grifu varēja taisīt arī dažādus trikus!

Tu vienmēr esi izmantojis tikai vienu ģitāru, un visi AC/DC albumi ir veidoti ar līdzīgu formulu – kā jums izdodas veidot jaunas dziesmas, kas atrod savu publiku?

Mēs mēģinām radīt arī kaut ko svaigu. Parasti mēs cenšamies saprast, ko mēs kopumā vēlamies no katra albuma. Mums nepatīk cilvēkus pievilt un atstāt ar atplestām rokām sakām: ”Šie puiši mūs ir pametuši un pievērsušies kam citam.” Mēs cenšamies lietas nesarežģīt. Jā, daudzi saka, ka mums vienkārši ir kaut kāda „formula”, taču tā nav. Mēs visu laiku mēģinām ko jaunu.

Reiz es dzīvajā redzēju Deep Purple. Es samaksāju naudu par to un nodomāju: „Nu tas taču ir smieklīgi.” Es laikam vienkārši redzu tam cauri. Man nekad nav patikuši tādi „Deep Purple”, es tos vienmēr esmu necietis. Manuprāt, tādas grupas ir lēti Led Zeppelin atdarinātāji.

Un tu esi palicis uzticīgs Marshall?

Kopš es spēlēju AC/DC esmu spēlējis tikai uz Marshall. Esmu mēģinājis Ampeg, taču ar tiem es nevarēju dabūt tādu skaņu, kādu gribēju. Parasti augšas un basus es uzgriežu apmēram pa vidu, tāpat arī vidus. Bet skaļumu griežu pēc iespējas lielāku. Es parasti neizmantoju presence funkciju, tomēr, ja jūtu, ka augstākās skaņas neskan īsti labi, uzgriežu arī to. Pāris gadus paspēlējoties, paeksperimentējot ar Marshall, tu beidzot atrodi skaņu, kas tev vajadzīga. Ja neskopojies ar Marshall skaļumu, augšas un basus uzgriež kaut kur pa vidu, tad dzirdi to, kam tie ir domāti. Mēs pastiprinātājus parasti dabūjam pa taisno no rūpnīcas, mēs tos varam arī iemēģināt un pateikt, ko mēs gribētu izmainīt, viņi to arī izdara.

Gandrīz visos mūzikas kritiķu sastādītajos labāko ģitāristu topos augšgalā parādās tādi vārdi kā Edijs Van Heilens, bet tu tajos esi atrodams salīdzinoši reti. Kas tev par to sakāms?

Mēs visu sākām kā grupa. Grupas intereses mums visiem vienmēr ir bijušas pirmajā vietā. Mēs uz sevi nekad neskatījāmies kā uz individuāliem māksliniekiem. Tā mēs šo grupu esam uztvēruši kopš pašiem pirmsākumiem. Es sev nekad neesmu pieprasījis ģitāras solo un „pretī devis” bungu solo.

Anguss ar Oziju

AC/DC ir piecu džeku bariņš, kur visiem ir viens nolūks, atrodoties uz skatuves. Mēs visi izejam, lai nedaudz paspēlētu rokenrolu. Mēs neesam pieci indivīdi, kas grib izcelties ar savu spēlēšanas tehniku.

Jūs vēl joprojām aktīvi koncertējat un rakstāt lieliskas dziesmas, tomēr tādi cilvēki kā Dzimijs Peidžs tik un tā tiek slavināti vēl vairāk.

Mēs dabūjam to, ko esam nopelnījuši, un es ar šiem sasniegumiem esmu diezgan laimīgs. Es domāju, ka ir diezgan daudz cilvēku, kas teiktu, ka sākt spēlēt ģitāru viņus pamudināja AC/DC. Tas ir patīkams kompliments.

Vai ir kāds AC/DC kavers, kas tev palicis atmiņā?

Es reiz dzirdēju, kādu francūžu grupu, kas spēlēja dziesmu, veidotu uz „Dirty Deeds” pamata. Es biju Parīzē, un tie puiši mums nospēlēja savu versiju. Bija ļoti savādi dzirdēt šo dziesmu kādā svešvalodā.

Kā AC/DC ir izdevies noturēties kopā tik ilgi un turpināt aktīvi darboties pēc visiem šiem gadiem? Noteikti ir bijuši arī laiki, kad jūs nopietni apsvērāt aiziešanu no šī visa.

Patiesībā, nē. Vienīgā reize, kad mēs par to domājam, bija pēc Bona (Skota, kādreizējais vokāls) nāves. Tas bija diezgan smags lēmums – šķirties vai turpināt. Bet kopš tā laika mēs esam gājuši tikai uz priekšu. Arī pēc Bona nāvēs mēs esam mēģinājuši turpināt uz pozitīvas nots.

Kā Bona nāve ietekmēja tieši tevi?

Man tas bija milzīgs zaudējums, iespējams, pat lielāks nekā kāda ģimenes locekļa nāve. Mēs bijām ļoti tuvi. AC/DC toreiz bija kā bērnības banda. Mums visiem prātā bija līdzīgas domas. Mēs visi pavadījām kopā ļoti daudz laika, tādēļ bija smagi iet cauri kam tādam.

Cik grūti bija atrast kādu Bona aizvietotāju?

Tas arī bija pagrūti. Mēs tiešām nezinājām, ko darīt. Tajā laikā daži cilvēki teica: „Turpiniet!”, taču citi teica, ka mums būtu jāapstājas. Toreiz mēs pat negribējām nevienu meklēt. Es atceros, ka man vienu dienu piezvanīja Malkolms un teica, ka mums vajadzētu satikties un turpināt rakstīt dziesmas, jo tajā laikā mēs visi vienkārši gruzījāmies .Viņš teica, ka spēlēšana novērstu mūsu domas no Bona nāves, un mēs varētu ar vēsāku prātu padomāt par mūsu

Ar Bonu Skotu

turpmāko attīstību. Tomēr runājot par Bona Skota aizvietošanu, nav iespējams aizvietot tādu cilvēku kā Bons Skots. Mums ļoti paveicās, ka mēs satikām Braienu Džonsonu.
Braiens arī ir personība. Man vienmēr ir patikuši mūziķi, kas cenšas uzturēt savu stilu, būt unikāli kaut kādā veidā. Braeins tagad ir unikāls.

Vai Tu Braienu vēl joprojām uztver kā jauniņo grupā?

Vispār, jā. Tagad tā padomājot, saprotu, ka reizēm es uz viņu patiešām skatos kā uz jauniņo. Bet pašā sākumā, kad es pievienojos grupai, es jutos kā jauniņais. Es viņiem pievienojos nedēļu pēc tam, kad Malkolms visu uzsāka.

Kā tas viss sākās?

Malkolms veidoja jaunu grupu. Viņš atrada kaut kādu neapdzīvotu ēku, kuru varēja dabūt par pāris zaļajiem. Tur viņš veica jaunās grupas mūziķu noklausīšanos un teica, lai visi nāk un pamēģina. Pēc kādās nedēļas, viņš man ieteica atnākt ar savu ģitāru un pamēģināt. Es uzreiz iedomājos: ”O, super. Jebko, tikai ne kādu garlaicīgo ikdienas darbu.”

No kurienes nāk ideja par skolas uniformu?

Par to iedomājās mana māsa. Viņa bija ievērojusi, kā es katru dienu ieskrienu mājās, paķeru savu ģitāru un ar skolas formu izskrienu ārā. Mana māsa mani vienmēr iedomājās skolas formā, kad es spēlēju ģitāru. Viņa man teica: ”Kāpēc gan tev to skolas formu neatstāt arī uz skatuves? Cilvēkiem vismaz būs uz ko skatīties.”

Vai šī uniforma ir no kādas īstas skolas?

Sākumā tā bija manas īstās skolas forma (Ashfield Boys High). Tā bija laba skola, jo man ļāva atgriezties.

Vai Ashfield Boys High pie durvīm tagad stāv kāds piemineklis par godu tev?

Īstenībā, nē. Manuprāt, viņi ir izkāruši ķiplokus pie skolas, lai es netuvotos.

Smieklīgi, ka tagad tajā skolā vajadzētu būt simtiem skolnieku, kas katru dienu ģērbjas tieši tāpat kā Anguss Jangs.

Tieši tā.

Un kā ar tavu bērnību? Vai var apgalvot, ka tu kļuvi par to, kas esi, sava brāļa Džordža ietekmē? (Džordžs Jangs spēlējis The Easybats un Flash & the Pan)

Bez šaubām, mēs cienījām viņu par to, ko viņš darīja, bet viņš galvenokārt bija savās koncerttūrēs, tādēļ mēs viņu nemaz tik bieži neredzējām. Tomēr, kad viņš bija mājās, mēs no viņa ļoti ietekmējāmies.

Vai tā nebija viņa sieva Sandra, kas izdomāja nosaukumu „AC/DC”?

Tā bija vairāku apstākļu sakritība. Mēs domājām nosaukumu un viņa ieteica tādu. Tas kaut kā aizķērās. Mūsuprāt, tas bija lielisks nosaukums, un mums pēc iespējas ātrāk vajadzēja nosaukumu, jo kāda Sidnejas aģentūra mums piedāvāja pāris koncertus, bet mums vēl nebija nosaukuma.

Kuri ģitāristi ir tavi elki?

Man patīk tādi mūziķi kā BB Kings un Buddy Guy, tomēr mans mīļākais ģitārists ir Čaks Berijs.

Un kā ar jaunākiem māksliniekiem?

Nav īsti neviena. Liela daļa mūsdienās domā, ka galvenais būt pēc iespējas ātrākiem un trakākiem. Tomēr jo vairāk es skatos uz savu brāli, jo vairāk viņu cienu. Labi ritma ģitāristi ir izmirstoša suga. Mūsdienu mūzikā tādi vispār vairs neparādās. Tie labākie ir Kīts Ričardss un Aiks Tērners (Ike Turner). Viņi ir patiešām labi ritma ģitāristi.

Jauni albumi pēdējā laikā iznāk daudz retāk nekā kādreiz.

Tas tiesa, tomēr AC/DC savā pastāvēšanas laikā ir izdevusi daudz vairāk albumu nekā lielākā daļa citu grupu. Pēdējos 20 gados mums bijuši vairāk albumi nekā ir The Who. Īstenībā mums ir paveicies, ka tagad ir iespēja pavadīt vairāk laika rakstot jaunu materiālu, kas ir ļoti svarīgi, lai varētu nesteidzoties koncentrēties vienai lietai – jaunām dziesmām. Kādreiz mums bija jānodod savs materiāls līdz kādam noteiktam datumam, īpaši smagi tas bija tad, kad mēs vēl atradāmies koncerttūrēs. Daudzas dziesmas agrākajos gados tika ierakstītas tūres laikā. Tomēr ir labi, ja vari apsēsties un pats izlemt, ko darīt.

Man vienmēr ir patikuši lielgabali jūsu koncertos.

Jā, tie ir bijuši daļa no mums kopš albuma „For Those Aout To Rock” izdošanas. Laikā, kad mums ienāca prātā šī doma, notika Čārlza un princeses Diānas kāzas. Mēs bijām Parīzē un ierakstījām pāris demo jaunajam albumam. Mēs spēlējām šo dziesmu, un vienā brīdī visi apklusām, jo kaut kur bija dzirdami lielgabalu šāvieni. Kāds puisis bija ieslēdzis televizoru, kur rādīja šīs Čārlza un Diānas kāzas. Manuprāt, lielgabali izklausījās lieliski, tādēļ es piedāvāju pamēģināt tos iekļaut mūsu šovā.

Vai Čārlzam samaksāja autoratlīdzību par šo ideju?

Nevar zināt…

Tekstu tulkoja un informāciju sagatavoja Ernests Bordāns

Oriģinālā intervija atrodama ultimate-guitar.com; undercover.fm

  • Reply

    Mucenieks, Kalvis Mucenieks

    22 03 2011

    Sasodīts!
    Baigi labais raksts! Loti interesants un arī garš 😀

  • Reply

    Eduards Aksjoņenko

    27 03 2011

    Ernests pacenties 🙂

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Draugiem.lv pase