Armands Alksnis – 1. daļa

Esam sākuši jaunu interviju ciklu ar ievērojamiem Latvijas ģitāristiem! Sāksim alfabēta secībā. Dāmas un kungi, saturieties – Armands Alksnis!

Rudenīgā 8. oktobra rītā tiekamies Rīgas 45. vidusskolas ģitāras nodarbību klasē. Te Armands Alksnis māca ģitāras spēli, tāpat kā Baldones mūzikas pamatskolā. Fonā skanot mūziķa skaņdarbiem, Armands dalījās ar aizraujošiem pieredzes stāstiem.

Šis raksts ir sadalīts divās daļās, kurās daudz uzzināsim par mākslinieku, viņa biogrāfiju un ekipējumu  (intervijas, foto un video). Pieejama arī otrā daļa.

Eduards: Piedāvāju sākt ar vienu no tradicionālākajiem jautājumiem, ko var uzdot pieredzējušam ģitāristam. Kā un kad Jūs sākāt nodarboties ar ģitārspēli?

Armands: Es mācījos Skrīveros, Andreja Upīša vidusskolā un Stučkas (tagad – Aizkraukles) Bērnu Mūzikas skolā klavierspēli. Dziedāšanas skolotājs pierunāja mani pamēģināt spēlēt kontrabasu, jo biju viens no retajiem, kurš pazina notis basa atslēgā. Skolas ansamblis mani aicināja spēlēt ballītēs un drīz arī tiku pie pirmās basģitāras. Pēc tam jau iestājos Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā kontrabasa klasē.

 

Jau pēc otrā kursa – 17 gadu vecumā, kopmītnēs, pašmācības ceļā sāku spēlēt akustisko ģitāru, klausīdamies plates, tinot magnetofona lentes un kavējot stundas. Pēc četriem gadiem biju kontrabasists ar diplomu kabatā. Bet es skaidri zināju, ka tālāk izglītoties kontrabasa spēlē neturpināšu, tāpēc atlika tikai viena iespēja – dienēt padomju armijā (nosmejas).

Vēl mācoties J.Mediņa mūzikas vidusskolā, kopā ar kursa biedriem Aināru Ašmani un Andri Reini, un pieaicinot pianistu Juri Kulakovu, kurš apguva akordeona spēli un dzīvoja turpat kopmītnēs, mēs nodibinājām savu pirmo instrumentālo grupu „ARKA” (1977. – 1978. gads). 1978. gadā tikām līdz republikas skatei Daugavpilī, un savā kategorijā bijām laureāti. Protams, bija prieks, ka panākumus guvām ar instrumentālu mūziku.

Tā kā mācījāmies mūzikas vidusskolā un bijām nepārtrauktā saskarsmē ar klasisko mūziku, veicām dažādu populāru klasisko skaņdarbu apdares. Daudz ietekmējāmies un iedvesmojāmies no tā laika holandiešu grupas „Exception” (klasiskā mūzika roka un džeza apdarē) un „Emerson, Lake & Palmer”.

Dzīvē ir sanācis piedalīties dažādos pop un rock projektos, bet jau no „ARKAs” laikiem es jutu un zināju, ka instrumentālā mūzika ir mans īstais aicinājums.

Eduards: Kuri ģitāristi ietekmēja Jūsu ģitārspēles stilu un sniedza iedvesmojošas idejas?

Armands: Ričijs Blekmors ietekmēja visvairāk. Bet klausījos arī  Karlosu Santanu, Džimiju Peidžu, Džimiju Hendriksu, vēlāk Braienu Meju, Stīviju Vai, Džo Satriani, Endiju Timonu, Gregu Hovu… Visvairāk uzrunāja viņu instrumentālās balādes.

Eduards: Vai klausītāji tolaik novērtēja instrumentālās mūzikas grupas? Cilvēki taču bija pieraduši pie klasiskā grupas salikuma, kurā iekļāvās arī vokāls?

Armands: Es domāju, ka novērtēja gan!

Eduards: Vai Jūsu nākamais projekts bija „CREDO”? Kā tas bija – spēlēt slavenā latviešu rokgrupā?

Armands: Tā tur bija – es aizgāju armijā. Juris Kulakovs spēlēja „Menuetā”, vēlāk nodibināja „Pērkonu”. Andris Reinis ar Aināru Ašmani kopā ar Jāni Lūsēnu izveidoja „Zodiaku”. Kad atnācu no armijas, visiem bija jau kāds projekts un „ARKA” vairs nepastāvēja.

„CREDO” solistu Raivi Krūmu, kurš pirms pusgada bija iesaukts armijā, satiku tajā pašā Kaļiņingradas armijas orķestrī. Viņš piedāvāja nākt spēlēt uz Liepāju. Pēc dienesta, knapi tiku līdz mājām, kad čaļi jau bija priekšā un mammai lūdzās, vai nevar ņemt dēlu līdzi uz Liepāju – dzīvot un spēlēt.

Šādam piedāvājumam tūlīt piekritu, jo bija intensīvi mēģinājumi un koncerti. „CREDO” sāka savu slavas gājienu – radio raidījuma „Mikrofons – 80” dziesmu aptaujā bija ieguvuši 3. vietu ar „Ziņģi par bailēm”.

Sākās sadarbība ar Raimondu Paulu. Viņam bija lielas formas darbs „Spēļu nakts Duntes krogā” – nopietna rokmūzika, bet iepriekš maz atskaņota. Pauls iedeva notis un teica: „Varat brīvi rīkoties”. Mēs klausījāmies „Pink Floyd”, „Yes”, „Genesis” u.c. tā laika progresīvā un ārtroka grupas un gribējām spēlēt kaut ko līdzīgu.

Tā laika vienkāršam klausītājam, iespējams, tas bija par sarežģītu, bet mums pašiem – bija liels gandarījums.

Vēlāk jau tā bija tradīcija – „CREDO” koncerta pirmā daļa bija nopietnu dziesmu cikli – jau pieminētā „Spēļu nakts Duntes krogā”, pēc tam Raimonda Paula „Austrumu motīvi” un „Melnais kliedziens”. Pašiem bija ļoti interesanti un arī klausītāji novērtēja. Koncerta otrajā daļā gan spēlējām savas un Raimonda Paula popularitāti ieguvušas dziesmas un allaž gādājām par šovu. Izbraukājām visu Latviju, arī Lietuvu, Igauniju, Krieviju, Gruziju, Poliju, Vāciju, Vjetnamu, Kongo un nedēļā spēlējām līdz 11 koncertiem, nedēļas nogalē bija pat 2 koncerti dienā. Tagad var tik pabrīnīties – kā dabūjām to gatavu un kā spējām!

Eduards: Kā radās „ARMANDSOUND” projekts? Pastāstiet, lūdzu, par to sīkāk.

Armands: Instrumentālā mūzika man nav nekāds jaunums – sākotnēji spēlējot instrumentālajā grupā „ARKA”, tad „Credo”, „Vecās Mājas”, „Prove”, „Marana”, projektā „Class X”, „Lietus ceļš”, ar instrumentālo grupu „Satori” piedaloties starptautiskos festivālos, kā arī lielprojektos kopā ar Rīgas kamermūziķiem Normunda Šnē vadībā un simfonisko orķestri Andra Veismaņa vadībā. Taču tagad ar „ARMANDSOUND” pirmoreiz veidoju veselu programmu ar savām instrumentālajām kompozīcijām. Tie ir stāsti bez vārdiem. Cilvēku muzikālā uztvere ir atšķirīga, tāpēc mani pievelk instrumentālā mūzika. Tā ir tik neizdibināma, mīklaina un to nav iespējams izstāstīt vārdos. Grupā bez manis ir Oļegs Grišins – bass, Artūrs Palkēvičs – taustiņi un ģitāra, Gundars Lintiņš – sitaminstrumenti.

Šāda ideja jau vīdēja ļoti sen, taču vienmēr kaut kas pietrūka, lai to īstenotu. Sapratu, ka man jāgaida īstais brīdis – jo apzinājos, ka gribu to paveikt. Bez tam apstiprinājumu šīs idejas dzīvotspējai deva regulārie koncertu apmeklējumi Parīzē, kur klausījos Stīvu Vai, Džo Satriani, Polu Gilbertu, Gariju Mūru, Ričiju Kotzenu u.c.

Kad aizbrauc, tad redz – cik daudz ir ieinteresētu cilvēku, kā viņi klausās, dzīvo līdzi, bauda un sajūsminās par šādu mūziku. Pie mums gan tas ir tāds patukšs lauciņš, lai arī daudzi spēlē un spēlē labi. Apzinos, ka tagad nevar sagaidīt pilnas zāles ar ļaudīm, bet uzskatu, ka vērtīgāk ir, ja ir mazāk klausītāju, bet tādi, kam šī mūzika patīk.

Ja grupu „ARMANDSOUND” aicina, vienmēr braucam un spēlējam!

Paklausies Armanda Alkšņa skaņdarbus:

1. Invāzija

2. Paris Rendezvous

Vēlies paklausīties vēl? Skaties mūzikas sadaļā.

Otrā daļa drīzumā! Armands Alksnis demonstrēs efektus un savas ģitāras – Kramer, Schecter un Gibson.

Intervēja Eduards Aksjoņenko, gitaristiem.lv

Liels paldies raksta rediģēšanā – Andrai Alksnei

Print Friendly

17 thoughts on “Armands Alksnis – 1. daļa

  1. ooo!! šāds raksts tiktiešām ir noderīgs un interesants. super, ka ir arī video. lūdzu vairāk tādu!!!

    p.s. Kramer ģitārai floyd rose labi štimmi tur. tāds jau bija oriģinālais vai arī vēlāk uzstādīts labāks?

  2. tas Kramers superigi skan. vai tas ir originalais (sakotnejai) floyd rose vai ari uzlikts labaks?

  3. Tremolo sistēma nomainīta, jo bija kalpojusi vismaz 15 gadus. Tagad tur stāv Ibanez Lo-Pro Edge.

  4. dzirdēju baumas, ka nākamais raksts tikš publicēt, ja būs sakrāti 15 “ieteikt draugiem” 😀 😀 es par!

  5. dzirdēju forumā baumas, ka nākamais raksts tikš publicēt, ja būs sakrāti 15 “ieteikt draugiem” 😀 😀 es par!

  6. Domubiedros lasīju to pašu, nu tad palīdzēsim, jo man labprāt gribētos redzēt arī otro daļu. 🙂

  7. Admins, hello! here are having problems with your site. malware warning Write me. icq 674465674567

Leave a Comment

Draugiem.lv pase